Ir arī laukos brīnumi, par kuriem mums jāpateicas civilizācijas augšupejai. Protams, es te nedomāju neko pārdabisku. Arī dabisku – ne. Visiem zināms, cik panīkusi ir lauksaimniecība.
Ir arī laukos brīnumi, par kuriem mums jāpateicas civilizācijas augšupejai. Protams, es te nedomāju neko pārdabisku. Arī dabisku – ne. Visiem zināms, cik panīkusi ir lauksaimniecība. Toties mazie HES zeļ un plaukst, pārveido vidi un vēl arī pelna naudu. Gluži kā degvielas uzpildes stacijas. Man pašam diemžēl nav neviena HES-iņa vai DUS-iņa, toties mana drauga Toļika brālim ir veseli trīs. I HES-iņi, i DUS-iņi. Un tad nu dzīvo viņš cepuri kuldams. Vienīgi no”zaļajiem”, no dabas draugiem baidās. Sak, ka nepiespiež nojaukt tās “naudas mašīnas”. Tā gan būtu neraža.
Vienreiz Toļiks paņēma mani līdzi paciemoties viņa brāļa HES-iņa apkaimē. Es jums teikšu – dievīgs dabas skats. Tuvumā nevienas govis. Viņām jau tur nav ko darīt. Zāle visur akurāti nopļauta līdz zemei. Upē zied baltās ūdensrozes. No vienas vietas. Vardes kurkst. Līdakas spīdina savas spuras gluži kā haizivis. Saku Toļikam: “Ko mirkšķini acis, davai meklē spiningus, ejam copē!” A šis iebilst: “Bail…” Es apstulbu, jautāju, no kā ta šim tā bail, no brāļa vai? Nē, no krokodila esot bailes. Ak, Dievs! Nodomāju, ka manam Toļikam sākusies “belaja gorjačka”. “Kas i ko, esi par daudz paņēmis vakar?” noprasu šim. A Toļiks paliek zaļš, kā iemiets skatīdamies vienā punktā. Paskatos es ar uz to pusi. A tur no ūdens iznāk… Nē, ne jau nāra. Krokodils. Vienreizējs skats, es jums teikšu. Kā pasakā. Zaļš krokodils uz zaļa Latvijas mauriņa un uz galvas balta ūdensroze. Nevis no dīķa, bet no upes. Jā. Es iekliedzos: “Mūkam, Toļik!” A šis smej. Tas tak esot viņa brāļa krokodils. Speciāli makšķernieku atbaidīšanai iegādāts. Citādi tie liekēži bez maksas nozvejojot visas līdakas, līņus un karpas. “Ko tu runā, Toļik, te tak nav dīķis, te ir upe! Kādi līņi! Te jābūt forelēm!” es iebilstu. Bet Toļiks manu prātu ātri vien iegroza pareizajā gultnē. Te, lūk, man esot iespēja redzēt Latvijas pārveidoto dabu. Te, lūk, izpaužoties cilvēka visvarenums, spēja upi pārvērst par dīķi, par elektrības ražotni un karpu audzētavu vienlaikus. “A kas tad te var makšķerēt, ja krokodils gatavs aprīt i zivis, i makšķerniekus?” joprojām šokēts, es jautāju. A Toļiks skaidro. Sak, krokodils esot pieradināts un klausot tikai saimnieku – Toļika brāli. Tāpēc vienīgi viņš te brīvi var pastaigāties un makšķerēt. Bet arī tikai tad, ja nav lietojis alkoholu. Krokodils milzīgi neciešot šņabja smaku. Vienreiz gandrīz nokodis Toļika brālim kāju, kad bijis maķenīt iereibis. Zābaku norijis kā sapuvušu. Kāju izspļāvis, jo tā, par laimi, bijusi iespirtota. Tāpat kā saimnieks. Bet viens labums nu esot. Toļika brālis no tā laika brandavīna vairs mutē neņemot. Tā, lūk. Vide audzina un pārveido arī cilvēku!
