Pelēkas dienas, pelēka saule, pelēks ceļš, pelēks gaiss un pelēki ļaudis. Neko negribas. Tikai sēdēt un stundām ilgi raudzīties pelēkas sienas pelēkā punktā.
Pelēkas dienas, pelēka saule, pelēks ceļš, pelēks gaiss un pelēki ļaudis. Neko negribas. Tikai sēdēt un stundām ilgi raudzīties pelēkas sienas pelēkā punktā. Neko negribas dzirdēt, bet aizslēgt lūpas ar klusuma atslēgu, neizlaižot pa tām ne vārda. Kam vajadzīgi pelēki vārdi? Tik labi ir ietīties pelēku domu apmetnī, kļūt neredzamai pelēkajā ikdienas, laika un domu miglā, lai neviens neuzzina, ka ne tikai domas, arī prieks un smaids izdodas pelēki samocīts.
Pretimnākošajiem padodu pelēku labdienu un pelēki atbildu, ka dzīvoju labi, ka bērni aug un vīrs joprojām mīl. Pretī saņemu pelēkus vārdus, ka atkal sākusies kārtējā pelēkā darba nedēļa, kurā tik daudz pelēki nozīmīgu pasākumu, pelēku plānu un vilšanos.
“Pelēki dzīvojam, pelēki. Ar skopu pelēcību piepildām naudas maku, kur skaitīto santīmu pietiek pelēkām pusdienām. Veikalā izvēlamies pelēkus svārkus un kurpes. Pelēka bezcerība vien,” promiedams saka cilvēks, aiz sevis atstādams ikdienišķi pelēku nopūtu.
Pelēkas cita pēc citas caur pelēkām lietus pieraudātām peļķēm ielās brauc automašīnas, apšļakstot ar pelēkām ūdens šaltīm. Uzmācas pelēkas dusmas, ka nav saskatīts automašīnas numurs, lai vēlāk rātos ar nevērīgo braucēju. Kas zina, varbūt arī viņam šī diena ir pelēku neveiksmju pilna?
Ieeju pelēkā veikalā un izvēlos pelēkus pirkumus. Tik pierastus, ka, šķiet, no pieraduma pat to garšā jaušama pelēcība.
Dzīve šķiet kā tāds savdabīgs pelēks dzīves teātris ar mūžam atvērtu pelēku skatuvi, kuras pelēkā aizkara vilcējs ir palicis bez darba. Pelēkajā dienā jūtos kā mākslinieks, kam nekā vairāk nav, kā vien atkailināta dvēsele, kurai uzbāzīgi mēģina piezagties pelēcība un kā badīgs kaķis skrāpējas līdzcilvēku pelēkā vienaldzība un cinisms. Pelēkiem gadiem ritot, arvien mazāk raugāmies zvaigznēs, kas mūsu skatienu neguvušas, pārvēršas pelēkās oglēs. Ar pelēku nepacietību gaidu, kad, kādai zvaigznei krītot, varēšu vēlēties laimi atlikušajam mūžam. Pelēki sūrā dzīves īstenība liecina, ka ne mans, ne citu liktenis nav atkarīgs no zvaigznes kritiena amplitūdas. Mūsu skrējiens pa pelēko dzīvi ar katru gadu kļūst rāmāks un pelēcīgi apcerīgāks. Dienas vakarpusē jau sākam raudzīties pēc pelēkās gultas, kurā ieritināties, lai, rokas zem pelēka spilvena sabāzuši, atdotos pelēkam miegam. Ciemos nāk pelēkas atmiņas, kas dažkārt pārvēršas pelēku asaru straumēs, kas bezcerīgi plūst cauri mūsu pelēkajai dzīvei kā rūsas saēstam pelēkam spainim.
Pelēkas dienas, pelēki svētki, pelēkas domas un prieks…
“Mammīt, uzvari šo pelēcību!” meita man saka. “Nepielaid sev pārāk tuvu klāt. Ja viss ir pelēks, tad izvēlies veikalā koši zilus zābakus, uzvelc tos un izej ielās. Lai cilvēki skatās un brīnās, kas ar tevi negaidot noticis. Ja garām lec šķelmīga varde, lec savos zilajos zābakos tai līdz!”
Es paklausu un eju uz veikalu pirkt koši zilus zābakus.
