Tas bija cūkas bērns, kuru es nopelnīju, palīdzēdama veterinārfeldšerim noķert mazos kuilēnus kastrēšanai. Taču šis bija tik niecīgs, utains, ka to pat neaiztika. Tā viņu man atdāvināja. Nokrustīju par Niksonu.
Tas bija cūkas bērns, kuru es nopelnīju, palīdzēdama veterinārfeldšerim noķert mazos kuilēnus kastrēšanai. Taču šis bija tik niecīgs, utains, ka to pat neaiztika. Tā viņu man atdāvināja. Nokrustīju par Niksonu. Maziņš – laba kaķa lielumā. Mamma nolika plītspriekšā pītu grozu un savārīja tumi, kuru izbarojām ar pudelīti. Nu man bija noņemšanās.
Pēc skolas viņu mazgāju, Niksons, kurš jau bija manāmi apvēlies, aiz labsajūtas elsa vien. Bet cik ilgi cūku turēsi telpās? Lai kā negribēju, to pārveda uz kūti. Taču es sivēnu laidu ārā un ievilināju virtuvē. Tikai bija jāuzmanās, lai lielas blēņas nesadara. Kad sasniga sniegs, sivēns gluži sārts palika, skraidīdams pa kupenām. Tā bija pirmā ziema, kad mani nevarēja sagaidīt istabā. Niksonam sportošana nāca par labu, taču es saaukstējos un saslimu ar angīnu.
Izrādās, ka mēs abi vienlīdz ilgojāmies viens pēc otra, jo Niksonam pazuda apetīte. Tā mēs abi panācām, ka dienā, kamēr neviena nebija mājās, dzīvojāmies pa virtuvi. Niksonam uzlabojās ēstgriba, bet man atgriezās dzīvesprieks.
Arī cūkas bērni augšanā nestāv uz vietas. Lai cik mīlīgs viņš bija, tam parādījās pieauguša dzīvnieka īpašības. Drīz Niksons ilgojās pēc līgavas. Viņš bija pašu kolhoza puika, no zināmas kūts, tāpēc viņu paņēma atpakaļ. Kad aizgāju ciemos, Niksons mani pazina, tā bija vētraina satikšanās.
Bet no tā laika mūsmājās cūkas vairs nebija. Vienkārši – negribējās turēt.
