Rakstu jums sūdzību. Nu nesanāca man Jāņi tādi, kā gribējās. Kas tie par Līgosvētkiem bez kārtīga reiboņa, bez pamatīga jandāliņa, iztrakošanās – gadījuma sakariem un roku palaišanas! Bet nebija!
Rakstu jums sūdzību. Nu nesanāca man Jāņi tādi, kā gribējās. Kas tie par Līgosvētkiem bez kārtīga reiboņa, bez pamatīga jandāliņa, iztrakošanās – gadījuma sakariem un roku palaišanas! Bet nebija! Kaut varēja būt…
Sākās viss skaisti. Biju pie sievasmātes nopēries pirtī tīrs, balts un gatavs grēkam.
Vispirms devos pie kaimiņa un drauga Toļika. Kā sacīt jāsaka, lai iesildītos. Tā kā esmu bezdarbnieks, bet šis darba cilvēks, tad cerēju, ka Toļiks man ielies. Ielēja ar. Bet iesalu! Es paskatījos uz man pasniegto dzēriena glāzi un tai pat pirkstu nepiedūru. Tā arī pateicu Toļikam: “Tu ņirgājies par mani, vai?” Nē, neņirgājoties vis. Vēl varot man piedāvāt bezalkoholisko alu, jo viņš, lūk esot, kā saka, “zavjazal” jeb atmetis. Atradis gan, ziniet, īsto brīdi. No Toļika atsveicinājos un sapratu, ka nu esmu pazaudējis savu vienīgo uzticamo sirdsdraugu. Devos mājās. Sieva Antonija mani sagaidīja ar tautiski klātu galdu, bet alus vietā bija rūgušpiens ar zaļumiem. Tāds tagad esot modē. Es laulenei saku: “To rūgušpienu labāk pietaupi rītdienai, bet tagad žigli skrien uz bodi un paņem kasti alus un kasti šņabja!” Bet Antonija i nedomā klausīt vīru. Sak, Jāņi esot īstais laiks, lai sāktu jaunu dzīvi. Asinis man, ziniet, sastinga dzīslās.
Devos pie mīļākās, pie Anniņas. Viņa mani sagaida ar aplīgošanu, jāņuguni, ķimeņu sieru un… skaidru avota ūdeni. Galīgi aptrakusi, ziniet! Labi, ka vismaz šašliku bija sarūpējusi. Paēdu, bet arī te man palikt vairs negribējās.
Nolēmu iet masās, uz baļļuku. A tur arī visi skaidrā. Sagribējās man papardes ziedu. A visas dāmas aizņemtas, ar kavalieriem. Nu, labi. Tad nolēmu tvaiku nolaist, izraisot sadzīves konfliktu. Bet uzreiz policija klāt un piedāvājas mani kā kungu nogādāt mājās. Nogādā ar. A tur jau laulene Antonija sagaida ar atplestām rokām. Sadiste. I biju, ziniet, spiests skaidrā pavadīt Līgovakaru. Dzerot rūgušpienu ar zaļumiem. Nu dikti harmoniski man šitie Jāņi sanākuši. Gribētos pateikt sulīgāku vārdu, bet kauns, ka neizjaucu svētku noskaņu. Tiesa, šodien jau mans draugs Toļiks ir attapies. Izlīgumam nopirka un uzdāvināja man šņabīti. Tiesa, dzēru viens. Toļiks pagaidām vēl tēlo atturībnieku. Bet nekas, priekšā vēl Pēterdiena. Varbūt tad atkal visi būsim normāli cilvēki, un izbeigsies manas ciešanas.
