Mūsu ģimene bija pārcēlusies uz citām mājām. Dzīvokli atradās otrajā stāvā. Labi krēslā, kad pēdējais laiks gatavot mājas darbus, izdzirdējām kazas mekšķināšanu. Vērās durvis.
Mūsu ģimene bija pārcēlusies uz citām mājām. Dzīvokli atradās otrajā stāvā. Labi krēslā, kad pēdējais laiks gatavot mājas darbus, izdzirdējām kazas mekšķināšanu. Vērās durvis. Garaiņu pilnajā virtuvē ienāca kaimiņš un ieveda kazu.
Sākumā domājām, ka Dāvis, tā sauca šo vīru, tāpat vien ienācis. Apkārtnē viņu dēvēja par lielu jokdari. Bet ne, nācis tieši pie mums, lai uzdāvinātu šo velna ģīmi. Viņš kazu nopelnījis haltūrā, tā pats teica. Viņa saimniece turot govi, bet mums tādas neesot, tāpēc – lai ņemot vien!
Atrunājāmies, ka nav siena un pat lāgā vietas, kur nolikt. Tomēr ļāvāmies pierunāties. Kaza, kā zinādama, rāmi apgūlās plītspriekšā. Pirmo nakti pārlaida gaitenī. Jauno iemītnieci sauca par Merelīnu. Gan kūti ierīkojām, gan sienu nopirkām, kaza ēda arī citu – nesmādēja pat taukas zupas atliekas, taču piesieta negribēja būt. Respektēja tikai pieaugušos. Pienu deva labi. Bet niķu pūznis gan, uz trikiem vien. Pat ziemas vidū izmanījās laukā un pastaigājās pa lēzeno jumtu.
Reiz ne pa jokam nobiedēja mājas saimnieci. Viņa, pusdienas nomidzī iekritusi, pēkšņi dzird troksni virtuvē. Durvis ciet, bet virtuvē kāds ārdās. Pēkšņi istabā ieskrienot ērms ar grozu galvā. Izrādās, ka mūsu Merelīna ielēkusi pa logu kaimiņu virtuvē un pārrevidējusi grozu, kur glabājušās saknes.
Merelīnai nekādi šķēršļi neeksistēja, ja juta, ka kāds no viņas baidās, tad lielāku prieku vairs nevajadzēja. Saprotams, ka uzdomāto upuri viņa trenkāja, kur vien gribēja. Reiz es skrēju kā negudra, bet Merelīna mani panāca pat uz kāpnēm.
Tad viņai pienāca kāzu laiks. Kārtējo “vīru” veda tālu, jo katru viņa nepieņēma. Reiz trīs gabalus pēc kārtas izbrāķēja, tikai ceturto pielaida tuvumā. No šīs “laulības” piedzima Minjona. Merelīna izrādīja īstu mātes mīlestību. Mēs arī atļāvām zīst, cik vien mazā grib. Vēlāk viņu atpirka viena ģimene. Merelīna vairs negribēja bērnus.
Pēc kāda laika viņa kļuva par biedinājumu kaķiem un suņiem. Tā pati māju sargāja kā suns. Reiz Merelīna sasirga. Atnākušais veterinārārsts teica, ka īsta uzlabošanās vairs neesot gaidāma. Ko ar mammu runāja, nezinu. Kad pārnācu no skolās, Merelīnu vairs neatradu. Vēlāk tas pats kaimiņš mums atnesa labi izžāvētu kazas ādu. To vēlāk kāds apkārt klejojošs čigāns apmainīja pret skaistiem māla traukiem, tie ilgu laiku atgādināja par jauko, ēverģēlīgo Merelīnu.
