Jūnijs atnācis ar ābeļziedu skurbumu un ceriņu laimi. Kāpju Cerību kalnā. No turienes redzu ziedošas pļavas, ar vienkāršību izceļas margrietiņas.
Jūnijs atnācis ar ābeļziedu skurbumu un ceriņu laimi. Kāpju Cerību kalnā. No turienes redzu ziedošas pļavas, ar vienkāršību izceļas margrietiņas. Aiz viņām kā sargi stāv sila zvani. Dzinn, dzinn… sudrabainas skaņas pārskrien pļavai un paliek, šūpodamās tuvīnajā ozolā.
No Alūksnes ezera atskrien vējš un gluži kā bērnības draugs pārgalvīgi sapurina matus. Skarbi iekliegdamās, pārlido balta kaija. Tad atkal viss noklust, tikai bites san. Pa ceļu nāk saulē iedegusi sieviete. Vienā rokā viņai ir madaru, bet otrā medains sarkanais āboliņa vainags. Tie apņem seju un saplūst vienā ziedā.
Šur tur pakalnos aizdegas jāņugunis. Aizmirsusies ikdiena, rūpes ieslēgtas aiz trejdeviņām atslēgām. “Līgo, līgo!”skan tuvāk un tālāk. Ir pienākusi zemes auglības, miera un mīlas nakts.
