Alūksnes pilssalā balle. Vakars ir silts un kluss, nejūt ne mazāko vēja pūsmu. Saule aiz bērzu birztalas jau laižas uz rietu.
Alūksnes pilssalā balle. Vakars ir silts un kluss, nejūt ne mazāko vēja pūsmu. Saule aiz bērzu birztalas jau laižas uz rietu. Ezers mirdz rieta zeltā, tas ir kā spogulis.
Pretējo krastu un Šlossaliņu redz kā siluetu, kas veido skaistu atspulgu. Kolberģa pusi redz labāk, kaut arī to jau sāk apņemt migla, dūmaka un krēsla.
Pie dzintara jūras,
Kas Kurzemi vij,
Reiz vientuļā krastā
Tie tikušies bij…
Pirmā valša skaņas plūst tālu, tās dzird pie kultūras nama, tās aizskan pāri vecajiem tilta pāļiem un sasniedz Miera ielu – Pihlu, Egļu, Lielmaņu, Dobelnieku, Āboliņa, Āriņa un Ķīšu mājas, to ļaudīm neliedzot skaņu burvīgumu.
Pāri tiltam uz balli steidzas daži alūksnieši, kuri sākumu nokavējuši. Tilta labajā pusē, rokas uzlikusi uz margām, stāv jauna sieviete, viņa nekustīgi raugās vienā punktā, it kā vēlētos kaut ko saskatīt pāri ezeram parka vai Kolberģa krastā. Viņas skaisto seju vēl daiļāku dara tumši zilā zīda kleita, kuras audumā redzamas sīkas, baltas margrietiņas. Divas bizes veido interesantu matu sakārtojumu, kas sasprausts ar lielām matadatām, bet pie ausīm greznojas nelielas matu sprogas. Jaunā sieviete reizēm paskatās uz pilsētas pusi, viņa gaida savu draugu, bet viņš nenāk. Kļūst arvien tumšāks. Kolberģa pusē dzirdami airu radītie ūdens šļaksti, no tumsas iznirst laiva, to airē novēlojies makšķernieks. Laiva viegli aizslīd zem tilta, tā iznirst otrā pusē un pēc mirkļa tā atkal kļūst neredzama. Salā parādās ugunis. Pārejot tiltu, kreisajā pusē ir divas bufetes, pāri celiņam labajā pusē pļavā novietota trešā bufete. Ārpusē to abos tuvākajos stūros novietotas meijas. Arī iekšā ir saliktas meijas, plaukti ir apvilkti ar gaišu papīru. Zemākajos plauktos uz paplātēm glītās rindās salikti gaļas un ievārījuma pīrāgi, skābēti gurķi un dažādas sviestmaizes. Nedaudz augstāk plauktos salikti konservi kārbās. Blakus saliktas dažādas dzērienu pudeles – limonādes “Dzērveņu dzēriens”, alus “Žiguļi”, dažādi liķieri – “Moka”, “Dienvidu”, “Šartrēze”, “Rožu” un citi.
Pudeļu aizbāžņi gatavoti no īsta korķa un baltu lakas kārtu un zīmogu. Rinda pie bufetēm nav liela, atpūtnieki pērk dzērienus un uzkožamos, sevišķi pašu ezerā ķertās un pilsētā žāvētās zivis, klāt paņem Kolberģī ražoto “Žiguļu” alu, skābētus gurķus, maizi, konfektes “Prozit”, “Teātra” un citas. Pie katras preces ir cena, kas uzrakstīta uz trīsstūra formas balta papīra.
Māmiņ, mīļo māmiņ,
Ļauj man pastaigāt,
Tikai īsu brīdi
Tur gar gaujmalu…
Orķestra skaņas kļūst arvien stiprākas un tumsa biezāka, nu jau dzird arī mūziķu balsis, kuri dzied: “Iztraucēs tas putnus, kas dzied Gaujmalā…” Apkārt solu rindām salikti bērzi, meitenes sēž, zēni stāv. Pašā attālākajā solā sēž daži pārīši. Aiz estrādes darbojas ģenerators, kas ražo elektrību dažām spuldzēm, ko aplenkuši dažādu lidojošu kukaiņu un sīku taurenīšu mākoņi. Pašā priekšā blakus estrādei stāv vairāki vecāki zēni uzvalkos, kas šūti pēc pasūtījuma, uzvalki no tumši brūna un tumši zila auduma ar baltu svītru. Šie zēni apmeklē visas balles. Piepeši meitenes kļūst nemierīgas, par iemeslu tam slavenā soļotāja Ādolfa Liepaskalna ierašanās. Viņš uzreiz metas klāt tuvākajai dāmai un lūdz uz deju, jo spēlē tango. Milzīgus soļus un izklupienus taisīdams, viņš svaida savu dāmu kā vieglu tauriņu, liekas, trīs izklupienos viņš šķērso deju grīdu. Savā staltajā dejas solī Ādolfs izskatās vareni. Deja beidzas, Ādolfs pateicas un ved dāmu uz solu rindu, tad vēlreiz dziļi paklanās, ar roku atmet pāri galvai sirmo matu šķipsnu un aiziet, bet dāma izņem mutautiņu un nosusina nosvīdušo pieri. Vairums meiteņu ir ģērbušās dažādu toņu svārkos un gaišās blūzēs, dažām ir tumšas žaketes, apavi ir ērti un vienkārši – baltas teniskurpes un baltas vai daudzkrāsainas svītrotas kapzeķes. Pāris vecākas dāmas ir vienkrāsainos kostīmos, viņu galvas rotā speciāli ieveidotas ondulācijas. Vismazāk redz zīda kleitās tērptas meitenes, tām kājas rotā tumšas ādas kurpes un zīda zeķes ar “vīli”. Dejas rit pilnā sparā.
(Turpmāk vēl)
