Ar zilo ezeru zemi nolēmām iepazīties, kad sens paziņa no Austrijas Tiroles ieradās Latvijā.
Ar zilo ezeru zemi nolēmām iepazīties, kad sens paziņa no Austrijas Tiroles ieradās Latvijā.
Agri no rīta dodamies caur Alūksni, Gulbeni, Madonu uz Jēkabpili. Apstājamies pie Krustpils pils kompleksa – Jēkabpils Vēstures muzeja. Laipna muzeja darbiniece uzaicina pievienoties skolēnu ekskursijas grupai, noklausīties pils vēsturi un apskatīt pili. Tā arī darām.
Gide ļoti emocionāli stāsta teiku, kā senāk barons cēlis Krustpils pili un “sanācis matos” ar pašu velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo domājis, ka par naudu pats velns danco. Bet šoreiz tā vis nebijis – velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl ne ko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim.
Kāds no mūrniekmeistariem ieteica baronam ar velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi nekas neiznāks, ir ar mieru. Nākamajā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr par savu māju uzskatījis mazo torni un arvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā velns būt kādās darīšanās.
Kāpēc šo vietu sauc par Krustpili?
Varbūt tāpēc, ka, būvējot pirmo mūra pili, virsbīskaps licis virs ieejas uzvilkt krustu, lai pasargātu pils iemītniekus no ļaunas varas. Tādēļ radies nosaukums “Krusta zīmes pils”.
Cits skaidrojums stāsta, ka pils būvēta pie svarīgu ceļu krustojuma. Dažādi nosaukumu varianti bijuši gadsimtu gaitā: Kreicburg, Kreutzburg, Cruszeborg. Latviešu zemnieki to saukuši par Krisburgu.
Apskatījām arī saglabājušos viduslaiku pils pagrabus ar krusta velvju pārsegumiem, saglabājušos pils zāļu griestus, pilī restaurētos sienas gleznojumus.
Uzkāpām pils vārtu tornī, kas celts 16., 17.gadsimtā, lai parādītu toreizējo pils saimnieku Korfu īpašumu varenību. Vēlākos gadsimtos torņa staltums vēl pieaudzis, paaugstinoties mūrētajai daļai un mainoties jumta formai.
Pēc 1997.gada veiktā remonta pirmās kārtas varējām uzkāpt līdz piektajam stāvam (kādreiz šajā līmenī bija novietots pils pulkstenis). No augšas pavērās pavasarīgie Latgales pakalni, Sēlijas meži un Vidzemes kalnu zilās tāles.
Jāatzīmē, ka pili 1237.gadā pabeidzis celt Rīgas virsbīskaps Nikolajs de Magdeburgs, lai pārvaldītu Jersikai atņemto Asotes pils novadu. Pils celtne glabā vairāk nekā 700 gadu būvvēstures noslēpumus.
1585.gadā poļu karalis Stefans Batorijs to atdāvināja Nikolajam Korfam. Korfu vienīgā pēctece baronese Jutta fon Korfa no Vācijas uztur sakarus ar senču īpašuma tagadējiem saimniekiem – Vēstures muzeju un brauc ciemos.
Blakus pilij, kungu dzīvojamajai ēkai, atrodas muižas parks, aiz tā muižas saimniecības ēku apbūve. Vistālāk no pils – dīķa malā atrodas viena no Korfu dzimtas kapličām.
Jēkabpilī ir daudz baznīcu
Pēc pils un tās parka iepazīšanas dodamies uz Krustpils Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu un Sv.Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Tad pāri Daugavai uz Jēkabpils vecpilsētas laukumu.
Jēkabpils izveidojusies 17. gadsimta sākumā kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne, tā sauktā sloboda, Daugavas kreisajā krastā pie Salas kroga. Tās uzplaukumu sekmēja strūdzinieki, kas Daugavas krāču dēļ bija spiesti preces pārkraut vezumos. 1670.gadā Salas kroga apmetnei piešķīra pilsētas tiesības un par godu tās dibinātājam Kurzemes hercogam Jēkabam nosauca par Jēkabpili. Pilsētas tagadējās robežas izveidotas 1962.gadā, kad Jēkabpilij pievienoja kaimiņpilsētu Krustpili.
Jēkabpilī daudz baznīcu: Sv.Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris, Sv.Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, vecticībnieku baznīca, baptistu, katoļu baznīca.
Ielūkojāmies “Sēļu sētā” jeb Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļā. Šeit ir 19.gadsimta Augšzemes tautas celtniecības pieminekļi: dzīvojamā māja, divas klētis, rija, pirts, vējdzirnavas un kalve. Tā bija vidēji turīga sēļu zemnieka saimniecība.
Līvānos kopj stikla veidošanas tradīcijas
Pa ceļam uz Daugavpili apmeklējām SIA “Lettglas” Līvānos. Vispirms vērojām ražošanu, kā minūtes laikā no sarkankvēloša stikla pikuča izveido skaistu un lietojamu priekšmetu. Tagad SIA piedāvā glāzes, kausus, krūzes, saldumu un augļu traukus, svečturus, vēja lampas, trauku komplektus un stikla ziedus. Stikla fabrikas muzejā nespējām atrauties no krāšņajiem stikla izstrādājumiem, tur ir apmēram 5000 eksponātu, tie ir krāti no 1887.gada, sākot ar fabrikas pirmsākumu. Jau vairāk nekā gadsimtu ilgi stikla veidošanas tradīcijas kopuši mākslinieki dizaineri un konstruktori. SIA “Lettglas” izstrādājumus eksportē arī uz ārzemēm.
Līvānos redzējām Līvānu katoļu baznīcu, kas celta 1861.gadā. Līvāni atrodas pie Dubnas upes ietekas Daugavā, tieši pie ietekas stalts stāv dievnams.
Daugavpils – Latgales lielākā pilsēta
Daugavpilī vispirms sameklējām tūrisma informācijas centru, lai vairāk uzzinātu par otro lielāko pilsētu Latvijā un Latgales lielāko pilsētu.
Vēlējāmies apskatīt Daugavpils cietoksni, Vienības namu un pilsētas vēsturisko centru. 19.gadsimta pirmajā pusē celtais Daugavpils cietoksnis atrodas tagadējās pilsētas dibināšanas vietā un ir vienīgais Baltijā, kas saglabājies bez ievērojamām izmaiņām. Tā būvniecība sākta 1810.gadā, Napoleona karaspēka uzbrukuma laikā, bet pilnīgi pabeigta tikai 1878.gadā. Mūsdienās cietokšņa ansambli veido galvenais cietoksnis ar ampīra un klasicisma stila apbūvi un attīstītu aizsardzības sistēmu, kas atrodas Daugavas labajā krastā, un priekštilta nocietinājums Daugavas kreisajā krastā, kas kalpoja tilta un pārceltuvju aizsardzībai, veidojot kopīgu aizsardzības sistēmu.
Cietokšņa galvenajam valnim pievienojas astoņi bastioni. Cietoksnī saglabājušies deviņi 19.gadsimta otrās puses čuguna un tērauda lielgabali. Kādreiz cietokšņa teritorijā atradusies baroka jezuītu baznīca (1737. – 1757.), kas nopostīta 1944.gadā.
Ilgu laiku cietoksnis kalpojis kā Krievijas rietumu robežas balsts. Caur cietokšņa vārtiem gājis ceļš no Viļņas uz Pēterburgu. Daugavpils cietoksnis kļuvis par pilsētas simbolu, tas atainots arī pilsētas ģerbonī.
Daugavpils vēsture ir interesanta
Pirmo reizi Daugavpils pieminēta 1275.gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili – Dinaburgu. Pie pils izveidojās apmetne, kas 13. un 14.gadsimtā bija ievērojama tirdzniecības vieta. 15.gadsimta sākumā pili divas reizes iekaroja lietuvieši. 1481.gadā izpostīja cara Ivana III karaspēks, tomēr tā vienmēr tika atjaunota.
Livonijas karš iedragāja Livonijas ordeņa pozīcijas, kopā ar daudzām citām pilīm 1559.gadā ordenis Dinaburgas cietoksni nodeva Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam.
1566.gadā – pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē -, Dinaburga kļuva par Polijas vojevodistes centru un ieguva ģerboni.
1577.gadā Ivana IV Bargā karaspēks to pilnīgi nopostīja. Robežposteni nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 kilometrus no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību. Krievijas cara būvētais cietoksnis un visa Latgale pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā.
1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot ceļu uz plašāku attīstību.
1625.gadā jezuīti atvēra pirmo skolu Latgalē.
1772.gadā Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. 1810.gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par 1.klases cietoksni ar aizsardzības joslu.
No jezuītiem un pilsētas iedzīvotājiem atpirka zemi, inženiera pulkveža J.Hekela vadībā uzsāka cietokšņa celtniecību. 1812.gadā, atvairījuši franču uzbrukumu, krievu armija cietoksni atstāja. Franču karaspēks nodedzināja koka apbūvi un nopostīja mūra fortifikācijas celtnes. Cietokšņa būvdarbi atsākās 1813.gadā. To iesvētīja 1833.gadā, bet būvdarbi turpinājās līdz 1878.gadam.
Dinaburgu pārdēvē par Dvinsku
Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve 1860.gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga – Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1826.gadā – ar Varšavu. 1866.gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu ar Dinaburgu.
1893.gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku. 1920.gadā pilsēta ieguva jaunu nosaukumu – Daugavpils.
Cietoksnis kara laikā saglabājas
1940.gada 17.jūnijā pilsētā iebrauca padomju tanki. 1941.gadā sākās vācu okupācija. Priekštilta nocietinājumu fortos ierīkoja ebreju geto, aiz cietokšņa ziemeļu vārtiem atradās krievu karagūstekņu nometne. Otrā pasaules kara laikā bombardēšanā un ugunsgrēkā Daugavpilī gāja bojā 2/3 apbūves. Saglabājies bija cietoksnis, izcilais arhitektūras un vēstures piemineklis.
Pēckara gados rūpniecību un saimniecisko dzīvi Daugavpilī atjaunoja.
Vienības nams – modernākā ēka Eiropā
Sena paziņa parāda Vienības namu – lielāko pirmās Latvijas Republikas laikos uzcelto ēku. Tolaik tā bija modernākā daudzfunkciju ēka Eiropā. Uzcelta 1937.gadā kā tautu saskaņas un vienotības simbols. Nama pamatakmeni licis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Baznīckalnā vienkopus ir četru konfesiju dievnami: Borisa – Gļeba pareizticīgo baznīca, vecticībnieku baznīca, Jaunavas Marijas katoļu baznīca, luterāņu baznīca.
Jā, Daugavpils, mana studiju pilsēta, kļuvusi sakoptāka.
Ir starptautiskas svētvietas statuss
Aglonā apskatījām Baziliku – vienu no katolicisma centriem. Dominikāņu mūki nodegušās baznīcas vietā 1768.gadā sākuši celt mūra baznīcu, 1800.gadā tā ievētīta. Māsa Ģertrūde rādīja svētbildi, kas gleznota 18.gadsimtā uz ozola koka. Ticīgie to uzskata par brīnumdarītāju. Ticīgie šurp dodas svētceļojumos, īpaši Vasarsvētkos un Marijas debesbraukšanas dienā.
Jau 1215.gadā jaunā Livonijas valsts tika novēlēta Vissvētākās Jaunavas Marijas Jēzus mātes gādībai. Kopš tā laika senās Livonijas teritorija tiek dēvēta “Terra Mariana” – Māras zeme.
1993.gada septembrī Baziliku apmeklēja katoļu baznīcas galva pāvests Jānis Pāvils II. Tagad Aglonas svētvietai ir arī “starptautiskas svētvietas” statuss. Tas minēts līgumā starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu.
Latgales centrs – Rēzekne
Nogaršojām Egles ezera malā izplūstošā avota ūdeni, kuram piedēvē dievišķu spēku, braucam cauri Maltai uz Rāznas ezera pusi. Tas esot dziļākais un otrs lielākais Latvijas ezers: 57,6 km2, lielākais dziļums – 18 metri.
Atrodam norādi uz Mākoņkalna pusi. Uzkāpjam – 247 metrus augstajā pakalnā, kurš izvietojies gleznainā un paugurainā vietā. No skatu laukuma redzams Rāznas ezers.
Apskatām Rēzekni, kas atrodas Latgales centrā uz septiņiem pakalniem, Rēzeknes upes krastos. Piestājam pie Rēzeknes simbola – sievietes tēla ar krustu paceltajā rokā. Tas simbolizē 1920.gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali. Pastaigājam pa Rēzeknes vecāko ielu – Latgales ielu, kuras apbūvē saglabājušies 18.gadsimta beigās pēc Katrīnas II apbūves uzceltie nami.
