Šis rīts veco Smilgāju mājās it kā ne ar ko īpašu neatšķīrās no iepriekšējiem. Līdz ar rīta saules pirmajiem stariem Ēvalds jau strīķēja izkapti.
Šis rīts veco Smilgāju mājās it kā ne ar ko īpašu neatšķīrās no iepriekšējiem. Līdz ar rīta saules pirmajiem stariem Ēvalds jau strīķēja izkapti, lai tāpat kā aizviņgad pa mazai druskai katru rītu, cik nu tie spēki atļauj, nopļautu kādu strēmeli nokalnes pļavā aiz mājas. Lai arī mugurā jau sen stīvums bija iemeties, un nevienam neredzamu nešļavu kāds uz muguras uzkrāvis, no šīs rīta stundas viņš nekad neatteiktos. Kā jaunībā, basām kājām iestājies vālā, viņš laida izkapti cauri biezajai zālei… Eh, kas reiz tā bija par cīkstēšanos – visi pieci brāļi rindā ar izkaptīm rokā un viens aiz otra vālos lejup līdz pašai upes malai! Ka nozibēja vien! Jā, visi pieci… Divi nu jau gan staigāja aizsaules takās, bet Marģeru un Ervīnu gan vēl gribētos satikt. Gadiem nav redzēti.
Uz brīdi atliecis muguru Ēvalds sāka rēķināt – vai gadi desmit nebūs, kopš Marģers ar ģimeni pārcēlās uz Latvijas otru malu. Ervīns gan bija atbraucis, pag, laikam uz sešdesmit gadu jubileju. Nu, tad jau pirms astoņiem gadiem… Bet toreiz jau tāda klusa pasēdēšana vien sanāca. Ne tā kā tad, kad šajās mājās saimnieks vēl bija vecais Smilgājs. Jā, tēvs jau no laika gala mācēja visus ap sevi pulcināt. Ne tikai savu ģimeni un tuvākos radus, bet arī visus kaimiņus. Ne velti savā laikā māju kalna galā uzcēla – lai visa apkārtne labi pārredzama un arī paši labi pamanāmi. Divi raženie ozoli blakus mājai, skrajā bērzu birztaliņa un akas vinda kā garš stārķa kakls vienā kalna pusē, bet otrā – upes ūdeņu rāmais mirgojums, daudziem vēl tagad bija apbrīnojams skats.
Kā tolaik tika svinēta Zāļu diena, Ēvalds nekad neaizmirsīs. Viena reize īpaši iespiedusies atmiņā. Cik sen tas bija, nu grūti atminēties. Varbūt pirms gadiem divdesmit. Gatavošanās Jāņiem gan arī bija sākusies gandrīz vai mēnesi iepriekš. Tēvs – pats Jānis būdams, tolaik vēl pie labas veselības, prasmīgi visus izrīkoja un to vien dzirdēja – šis Zāļu dienai un tas Zāļu dienai. Pļava uz upes malu izpļaujama, lai līgotājiem ceļš uz ugunskuriem brīvs, svaigs siens gādājams, lai ko kūtsaugšā gulēšanai sakraut, jauni dēļu galdi un soli uzmeistarojami. Bet nedēļu iepriekš viss apkārt kūsāt kūsāja. Tika alus brūvēts, kauts jērs un vistas, sieri sieti. Dienu pirms Zāļu vakara jau visi brāļi rosījās pa mājas pagalmu- meijas no birztalas nesdami, īpašus vārtus taisīdami, pagalmu izkārtodami. Vedeklas rosījās pa virtuvi un dārzu.
To visu atceroties, Ēvaldam patīkamas skudriņas pārskrēja pār muguru. Ak, kaut vēlreiz to visu varētu izdzīvot! Tās līgotāju balsis, kas ik pa brīdim no jauna ieskanējās pagalmā, un tad, akordeona skaņu aicinātas, piepulcējās kopējā dziesmā pie ugunskuriem upes malā. To pacilājošo sajūtu, ko deva šī kopības izjūta.
Pēkšņas iedomas pārņemts, Ēvalds iesprauda izkapti zemē un strauji metās uz māju pusi.
– Maigiņ! – viņš sauca vēl nepārkāpis istabas slieksni. – Zini ko? Svinēsim Jāņus! Un nevis kaut kādus tur, bet ar vērienu. Vēl ir laiks saaicināt kopā visus radu radus un tuvākos kaimiņus. Šie jau ar pēdējos gados kārtīgi nav dabūjuši izlīgoties. Būs iemesls brāļus ar visām ģimenēm beidzot saaicināt kopā, citādāk jau viņus pie mums laukos neredzēt. Galīgi par pilsētniekiem palikuši.
Maiga, labi pazīdama vīru, saprata, ka ne atļauja, ne piekrišana no viņas tiek gaidīta. Ēvalds jau bija izlēmis, par spīti stīvumam kaulos, pieticīgo pensiju un nelielajiem iekrājumiem, kuri nu lemti Līgovakara mielastam. Tik daudz Maiga saprata, ka ar malā stāvēšanu viņa cauri netiks. Sen bija aizmirsts, kā lielas viesības rīkojamas, jo pēdējo gadu rocība to neatļāva. Bez tam – visi tuvinieki bija izklīduši kur kurais. Nekādi ciemiņu pulki te sen nebija nākuši. Nez, vai viņa vairs vispār pratīs viesus uzņemt.
Bet Ēvalds jau bija sameklējis baltu papīra lapu un nu sēdās gudrot un rēķināt, cik liels tad sanāks līgotāju pulks, cik alus vajadzīgs un kur to lētāk gādāt. Varbūt kā senāk – pašam brūvēt? Maiga gan iestarpināja jautājumu – kur viņus visus gulēt likt – mājā gultasvietu pavisam maz, bet kūtsaugšai baļķi galīgi satrunējuši un var iebrukt. Tad tur vajadzīgs svaigais siens, kurš šobrīd vēl zaļo kā lekna zāle. Pa vienam vālam dienā pļaujot, diez vai ko daudz varēs sagādāt.
Brīdi vēlāk Ēvalds jau rakņājās pa skapja augšējo plauktu, kur vilnas zeķēs ievīstīta glabājās pēdējā pensija. Desmitnieku paķēris viņš, ne vārda neteicis, izmetās pa mājas durvīm. Pēc brīža Maiga no mājas sliekšņa noskatījās, kā viņas vīrs, balto matu kodeļu plivinādams, ņipri aizsteidz pār kartupeļu lauku uz kaimiņmāju pusi. Jā, nu vairs nekādi prātīgi apsvērumi šo karstgalvi nespēs apturēt. Ne mazums mūru viņš savā iecirtībā un spītībā savā mūžā sagrāvis.
Pret vakarpusi abas lielās pļavas jau gulēja klājienā.
– Būtu kaut vienu stūri ar pīpenēm atstājis! – Maiga pukstēja, logiem jaunus aizkarus kārdama. Bet Ēvalds tikai šķībi paskatījās pār plecu un noteica: – Iztiksi ar ozolzariem.
* * *
Nākamās naktis abi gulēja slikti. Maiga – bažīdamās par to, lai siens labi sažūst, par cienastu, par viesu izguldināšanu uz baltiem palagiem, un par to, vai vismaz puse no aicinātajiem atbrauks, bet Ēvalds – par alu, par kūpinātu speķi, galdiem un soliem, un veco akordeonu, kas aizmirsts stāvēja dziļi skapī. Diez vai viņa pirksti vēl prata to valdīt? Gribējās tūlīt celties un to izmēģināt, bet, ko nu – nakts vidū.
Turpmākās dienas līdz Zāļu vakaram pagāja vienās rūpēs un steigā. Lai arī mājā un sētā viss tika turēts labākajā kārtība, ik stūris tomēr prasīt prasījās ko piekārtot, uzlabot un šur tur pat atsvaidzināt ar krāsu. Braukdams tai pakaļ, Ēvalds no pilsētas atveda tapešu ruļļus, jo, redz, viesistabai vajagot gaišākus toņus. Izvilcis no klēts reiz taisītos dēļu solus un galdus, viņš atklāja šo to pielabojamu. Vēl viena diena pagāja šeptējot gar veco gaļas žāvētavu, jo kaimiņš par izžāvēšanu bija piesolījis krietnu cūkas sāna gabalu.
Ar Svēto Pēteri debesīs ar viss bija sarunāts, jo laiks pieturējās saulains, siens sažuva un ar kaimiņa un traktora palīdzību ātri vien tika sašķūrēts kūtsaugšā. Maiga bija izravējusi dārzus un sasējusi sieru.
Lielie darbi bija padarīti, bet turpat jau klāt bija arī Līgodiena. Jau agri no rīta Ēvalds sanesa bērzu meijas, nostādīja tās istabu kaktos un pie gultām, kā arī pie ārdurvīm. Ceļa galā uzstādīja vārtus un pie meiju sasietajām galotnēm vēl iekāra ozola vainagu. Maiga izpušķoja aku, izslaucīja pagalmu un nopina pāris ozolu vaiņagus- vīram un gaidāmajiem vīra brāļiem, uzlika dāboliņa vainagu arī bišu stropiem un uz kūts durvīm, un ķērās pie pīrāgu un plātsmaizes cepšanas. Vēl pa starpai viesistabas grīdu izkaisīja ar smaržīgām kalmēm un uz krāsns novietoja lielu lauku ziedu pušķi.
Ēvalds tikmēr izvilka no skapja veco akordeonu un mēģināja atcerēties sen spēlētos akordus. Līdzko pirksti skāra taustiņus, melodijas raisījās pašas. Uz kādu brīdi arī Maiga nostājās blakus un abi kā kādreiz uzrāva draisku līgodziesmu virkni. Pēcpusdienā palīgā atnāca kaimiņš un par abiem viņi varēja uzstutēt upmalā galdus, ierīkot ugunskura vietu un nolikt steķus pašbrūvētā alus muciņai.
Nostājies pagalma vidū, Ēvalds pārlaida lepnu skatienu savai saimniecībai – jā, viņš bija vareni pastrādājis – viss bija godam. Jāņubērniem nu gan nebūs par ko aplīgot.
* * *
Pirmie, kā pienākas – līgodami un ar jāņuzālēm, ieradās tuvākie kaimiņi. Ēvalds, greznojies ar kuplu ozolzaru vainagu un akordeonu rokās, skanīgi piebalsoja. Kaimiņš vēl aizdārdināja savu skaļo balsi līdz dārza stūrim, bet neredzēdams nevienu usni, aplīgoja pāris magoņu ziedus. Saaicinājusi ciemiņus istabā, Maiga grieza sieru un cienāja ar pīrāgiem.
Jau sāka krēslot, bet sanākuši bija vien dažu tuvāko māju kaimiņi. Ēvalds, lai arī ārēji to centās neizrādīt, sāka nervozēt. Pirms nedēļas, kad zvanīja brāļiem, abi bija solījušies braukt ciemos. Un vēl teikuši, lai gaidot kuplā pulkā. Nez, kas nu noticis… Ervīns ieradās tad, kad visi sanākušie jau pulcējās pie ugunskura. Un labi vien bija. Jo pareizāk – Ervīnu atveda. Bez viņa mašīnā vēl bija vecākais dēls Vilnis un viņa sieva. No Ervīna nāca stipra degvīna smaka, un ne viņš bija savām kājām gājējs, ne runātājs. Valija bija sadusmojusies un atteikusies vīram braukt līdzi. Par visiem nolikuši Ervīnu gulēt mazākās istabas balti klātās gultas palagos, atbraucēji pievienojās viesu bariņam. Maiga atkal kaut ko purpināja zem deguna, bet Ēvalds sevi mierināja ar domu, ka rīt vēl arī ir diena – gan jau dabūs izrunāties. Tikai vēlāk viņš sarunā ar Vilni uzzināja, ka viņam rīt agri jābūt darbā, jo ne visiem autobusu šoferiem svētku dienas ir brīvdienas. Un māte pieteikusi tēvu šeit neatstāt – kas to zina, laukos, brīvā vaļā ticis, nodzeršoties galīgi. “Kā tad tā…” galīgi apmulsis, neko nesaprata Ēvalds. “Tik sen neesam tikušies… Brālis taču…”
Tā arī neprazdams šai domai rast risinājumu, Ēvalds kādu laiku sēdēja galīgi sadrūmis…
* * *
Ap pusnakti pagalmā ielīgoja arī Marģera ekipāža – moderns autobusiņš, no kura viens pēc otra izbira Marģera paša dēls Māris un vedekla ar savām atvasēm un viņu draugiem – paprāvu pusaudžu bariņu, kuri, ne mirkli nekautrējoties, ātri vien apguva apkārtni.
– Onkul, kur tev ir rozete? – kāds uzsauca, bet cits jau no mājas iekšienes taisīja vaļā logu un pāri palodzei sauca:
– Es atradu! Nāc šurp!
Jau pēc mirkļa tika uzstādīta jaudīga stereoiekārta un tuvāko apkārtni piedārdināja moderni ritmi.
– Urrā! Disene tupinās! – kāds sauca, tam atbalsojās atzinīgi svilpieni. Daži no viņiem, noskrējuši līdz upes malai un pārliecinājušies, ka pļava nav tas labākais deju placis, jau pēc brīža atgriezās pagalmā.
– Lai jau izpriecājas, – samierinoši noteica Marģers un, paņēmis Ēvaldu pie rokas, apsēdās pie ugunskura. Nekāda līgošana jau vairs nesanāca. Dārdošā mūzika no kalna gala aizskanēja tālu pāri laukiem.
Marģers bija līdzi atvedis trīs litrīgās degvīna pudeles, kuras nu lepni cēlā vīriem galdā, un bija padomājis arī par sievām – vīnu dažādām gaumēm. Uzkodām viņa mašīnas bagāžniekā atradās paprāva nēģu paciņa, spainis ar šašliku un par laimi, arī dārza grils šašlika cepšanai. Ar galantu žestu dāmām viņš uzlika greznu torti un konfekšu kārbu. Pat Maiga atplauka sen neredzētā smaidā. Kā nu ne, tādus lielpilsētas labumus vis katru dienu nedabū garšot.
* * *
– Es jau zināju, ka tev tāda nebūs,- iekurinot grilu, lepni dižojās Marģers. Ar to viņš bija ieguvis visu piecu vīriešu nedalītu uzmanību, un īsu brīdi Ēvalds jutās gandrīz vai atstumts. Vēlāk, kad Marģers sāka plātīties ar saviem piedzīvojumiem lielpilsētā, ik pa brīdim pildīt kaimiņu glāzītes un uzsaukt asprātīgus tostus, Ēvaldu vairs vispār neviens neklausījās. Un viņam jau arī nebija laika piedalīties sarunās – kādam taču bija jārūpējas par ugunskuru. Labi, ka Vilnis vēl piepalīdzēja. Kādu brīdi pasēdēja blakus Ēvaldam un pastāstīja par tēva dzīvi. Nekā laba jau tur nebija, ko dzirdēt – palaists pensijā Ervīns pilsētā vairs nemācēja mierīgi dzīvot un tāpēc, atradis kādu domubiedru, nu ik pārdienas iešņaboja. Un Valijai, protams, tas ļoti nepatika. Bet pāraudzināt jau arī bija par vēlu.
Ilgi nebija jāgaida, kad sievietēm vaigi sārtojās un smiekli skanēja pārgalvīgi skaļi, veči bija sasēdušies ciešā lokā ap Marģeru un strauji tukšoja pēdējo pudeli. Tad kāds atcerējās par tepat blakus esošo alus mučeli, taču pēc stiprā degvīna alus vairs diez ko negaršoja.
Tad kādā brīdī no kalna kā viesulis novirpuļoja jautrais jauniešu bariņš, paņēma zem elkoņiem Marģeru, Māri un Lieni, un, pat neļaudami kārtīgi atvadīties, paziņoja, ka jābrauc tālāk. Jau nākamajā mirklī apklusa mūzikas dārdi, un Ēvalds tik vien spēja, kā rokas noplātīt – kā tad tā? Kārtīgi pat parunāties nedabūja, ne saimniecību izrādīt, ne ar Ervīnu kopā savest…
Pēc ciemiņu bariņa aizbraukšanas pie ugunskura iestājās neomulīgs klusums – visi pēkšņi attapa, ka jau svīst gaisma un laiks doties mājup. Arī Vilnis atvainojās, ka nāksies modināt tēvu un braukt mājās. Ervīns, pat tā pa īstam nepamodies, iekārtojās uz mašīnas aizmugures sēdekļa un turpināja gulēt… “Jā, labi paciemojies,” pie sevis skumji nodomāja Ēvalds.
Gandrīz kā vainīgs juzdamies, Vilnis apsolījās vistuvākajā laikā vēlreiz atbraukt ciemos un parūpēties, lai tēvs nākamreiz būtu skaidrā. Un vispār – parunāties ar māti, lai atļauj Ervīnam kādu laiku padzīvot šeit, pie brāļa, laukos. Kas zina, varbūt te viņš atrastu kur savu roku pielikt… Ēvalds, protams, bija ļoti iepriecināts par šo ierosinājumu – tā gribējās pabūt blakus brālim, kā senāk, plecu pie pleca. Vai tiešām gadi viņus tik ļoti izmainījuši un attālinājuši?
Jau pēc brīža pie nenokoptā svētku galda upes krastā un izdzisušā ugunskura sēdēja vien Ēvalds un Maiga. Kaimiņiene gan bija piedāvājusi savu palīdzību, bet Maiga atrunājās – tāds nieks vien esot. Tukšos traukus un pudeles jau Vilnis pamazām bija novācis, palikuši bija vien daži pīrāgi bļodā un kāds plātsmaizes gabaliņš. Nogurušu skatu Ēvalds vērās ugunskura dzirkstīs, kuras, Maigai rušinot izdegošās pagales, ik pa brīdim uzvirmoja tumsā. Kā aizejošās dzīves mirkļi. Izdeg un pazūd bezgalībā.
“Kam tas viss…” skumji domāja Ēvalds. “Pagājušo jau laikam vairs neatsaukt. Pārāk daudz kas mainījies. Esam kļuvuši tik sveši. Vai pilsētas dzīve viņus tā izmainījusi?”
Varbūt tā bija kāda no dzirkstelēm, kas iesprakstēja sirmā vīra sejā, un noritēja pār vaigu kā vientuļa asara. Bet varbūt rīta rasa, kas jau klājās uz galda noliktā ozollapu vainaga…
Saraususi ugunskurā lielāku liesmu, Maiga iecēla vīram klēpī malā nolikto akordeonu un, blakus apsēdusies, palūdza:
– Padziedāsim mūsu dziesmu. Kā kādreiz… Mums taču tas vienmēr tik labi ir sanācis.
Uzlikusi Ēvaldam galvā vainagu, paņēmusi klēpī vīstošo jāņuzāļu pušķi, Maiga pievienojās vīra skanīgajai balsij. Rīta atbalss uztvēra viņu dziesmu un aiznesa pāri upei. Tur tā skanēja vēl nenopļautajās pīpenes un līdz ar austošo sauli cēlās pret debesīm.
