Turpinājums no 5.jūnija. Katru rītu tante mani modināja, jo pats piecelties nespēju. Piespiedu kārtā lika man ēst, līdzi uz ganiem deva kārtīgas sviestmaizes. Bieži tante man jautāja, kas par lietu, kādēļ neēdu, kādēļ esmu pavisam vājš kļuvis.
(Turpinājums no 5.jūnija)
Katru rītu tante mani modināja, jo pats piecelties nespēju.
Piespiedu kārtā lika man ēst, līdzi uz ganiem deva kārtīgas sviestmaizes. Bieži tante man jautāja, kas par lietu, kādēļ neēdu, kādēļ esmu pavisam vājš kļuvis. Vēl viņa piebilda, ka tādu vāju nevarēšot rudenī uz pilsētu laist.
Pagāja nedēļa. Veltīgi nēsāju līdzi makšķeri, vienaldzībā ķēru zivis un laidu atpakaļ upē, bet sapņu meitene nenāca.
Pāris dienas ganos nebija jāiet, strādāju citus darbus, laboju sētu, mājas jumtam un šķūnim apmainīju dažas skaidas. Vakarā pirms ganu dienas, pie manis pienāca tante un teica, lai rītā paņemot līdzi makšķeri un lai noķerot zivis pusdienām. Kā parasti saraku sliekas, sakārtoju makšķeri un kabatā ieliku stipru linu auklu zivju uzvēršanai. Brīnumainā kārtā ātri aizmigu un gulēju saldā miegā. No rīta jutos mundrs, pat gaisa svaigums likās patīkamāks. Brokastīs apēdu divas vārītas olas ar varenām sviestmaizēm un izdzēru kārtīgu kafijas krūzi. Drīz vien mans ganāmpulks un es bijām savā vietā – pie upes.
Zivis ķērās labi, vispirms krasta atvarā, kur ūdens griezās, izvilku septiņus lielus sapalus. Lomu savēru auklā un ieliku upē, seklumā pie laipas. Bija pagājusi stunda. Turpināju makšķerēšanu, līdz sajutu grūdienu mugurā. Pie sevis nodomāju – laikam mūsu niknā govs pienākusi. Atkal sajutu grūdienu un jau pazīstamo pieturēšanu, pagriezos un ieraudzīju savas sapņu meitenes lielās zilās acis un zeltainos matus. Meitene strauji apgriezās un metās skriet. Makšķere man izkrita no rokām. Metos viņai līdzi. Un atkal notika tāpat kā pirmajā reizē. Projām iedama, meitene vēlreiz pieskārās manam vaigam, apdedzinādama ar savu karstumu, un teica: “Es esmu Ieva.” Un vairāk nebilda ne vārda.
Es aizgāju pie upes, apgūlos uz laipas un ar patiku vēroju skrejošos mākoņus, pie sevis domāju, vai tas esmu es, vai tas notiek ar mani, jo viss likās kā sapnī.
Ganu stundām beidzoties, paņēmu no upes uz auklas savērtās zivis, makšķeri un devos uz mājām, pēc saules skatoties, jau varēja būt pusē divpadsmit. Govis nesteidzās, arī es ne, jo nebija, kur skriet.
Pusdienas garšoja lieliski, jo galdā bija vārīti kartupeļi, cepta gaļa, skābēti gurķi un krējuma mērce. Tante kā svētkos šodien bija pagatavojusi ābolu ķīseli. Atkal viņa manī cieši skatījās, ar aizdomām vērodama manu milzīgo ēstgribu. Pusdienlaikā bija ļoti silti, visi gājām diendusā. Parasti gulējām divas stundas. Pēc nepilnas stundas pamodos, jo sajutu izsalkumu. Lai netraucētu pārējos, iegāju virtuvē un izdzēru pamatīgu krūzi ūdens.
Arī pēcpusdienā bija ļoti silts laiks, govis ganos nebija jādzen, tās ielaida aplokā turpat pie mājām. Pēcpusdienā neko īpašu nedarīju, pasēdēju pie malkas šķūnīša ēnas pusē, sapļāvu zaļbarību, ko likt priekšā govīm slaukšanas reizē.
Nākamajā rītā viss ritēja savu gaitu – paņēmu makšķeri, sliekas un ar govju pulciņu drīz bijām pie upes. Iemetu makšķeri, uz āķa pat slieku neliku. Lai viss notiktu kā agrāk, ieņēmu makšķernieka pozu un vienaldzīgi raudzījos upes straumē, jo man bija tikai viena doma – drīzāk satikt Ievu. Pēc mirkļa sajutu vieglu grūdienu mugurā, nosviedu makšķeri un ātri vien bijām šķūnītī.
Tā tas turpinājās līdz augusta beigām. Pēdējo reizi šķūnītī uzkavējāmies ilgāk. “Mana un tikai mana tu esi,” redzēdams Ievas zilās acis un zeltainās matu cirtas, pie sevis nodomāju. Tā mēs šķīrāmies, viens otram neko nesolīdami un neprasīdami. Es aizbraucu uz pilsētu, jo man bija jāpabeidz ģimnāzijas pēdējā klase.
Daudzi gadu desmiti ir pagājuši kopš skaistās vasaras upes krastā. Ik reizi, sajūtot siena smaržu, man atmiņā ataust skaistā ganu meitene ar zilām acīm un zeltainām matu cirtām Pededzes upes krastā.
