Aūksniete Sanita Vilciņa var būt orientēšanās sportista etalons. Tā apgalvo orientēšanās kluba “Alūksne” vadītājs Vilnis Veļķeris.
Aūksniete Sanita Vilciņa var būt orientēšanās sportista etalons. Tā apgalvo orientēšanās kluba “Alūksne” vadītājs Vilnis Veļķeris.
Viņa nekad nesūrojas par trasi, jo nebaida ne aizaudzis, ne arī purvains apvidus. Sanita priecājas par visu, kas ir dabā. 20 gadu laikā ir bijušas tikai pāris reizes, kad Sanita nebeidza distanci. Lai vai kā, viņa vienmēr iet līdz galam. Arī tad, kad jūt – sāncenses apsteigušas, Sanita “plinti krūmos nemet”.
Orientēšanās man vienmēr ir patikusi, bet neskrienu tāpēc, lai izcīnītu kādu vietu vai godalgu. Varbūt skolas gados labi rezultāti bija stimuls, tagad sen vairs ne. Tad vajadzētu nopietni trenēties, bet es to daru sava prieka pēc. Tomēr nevar noliegt – ir patīkami uzvarēt.
Pagājušajā gadā savā grupā biju uzvarētāja. Darba dēļ visās kārtās nevarēju startēt, lai gan parasti cenšos otrdienās atlicināt laiku. Tā ir svēta lieta! Tad ir orientēšanās seriāla kārtas mūsu rajonā, citās dienās var doties uz Smilteni, Gulbeni, sestdienās un svētdienās sacensības notiek daudzviet. Diezgan bieži braucam uz Igauniju, kā arī uz citām valstīm. Orientēšanās vienmēr rada prieku. Vairums dalībnieku ir jau pazīstami, bet nāk klāt arī jauni.
Kas ir būtiski – ātri skriet vai nekļūdīgi atrast kontrolpunktus?
Orientēšanās sacensībās vienlīdz svarīgs ir skrējiena ātrums un arī prasme atrast kontrolpunktus. Tas attīsta reakciju un prasmi pieņemt lēmumu – pa kuru ceļu doties. Ja gadās kļūdīties, tad ir vairāk darba kājām.
Man patīk, ka šis sporta veids ir piemērots jebkura vecuma cilvēkam un nav vajadzīga īpaša fiziska sagatavotība. Sacensībās startē arī invalīdi ratiņkrēslos. Tāpat nav vajadzīgs dārgs inventārs. Pietiek ar ērtiem apaviem, sporta tērpu un kompasu. Un, protams, nepieciešama paša griba. Tiesa, ir jāiepazīst karte. Es pirmajās reizēs nekā nesapratu. Stāstīja, stāstīja. Šķita, jā, zinu. Bet, kad pašai vajadzēja orientēties, nevarēju izlemt, uz kuru pusi doties. Tomēr iemanījos diezgan ātri, ar laiku izkopu meistarību. Kad novērtē savas spējas, tad vari izdomāt un izvēlēties labāko ceļa variantu.
Vai vieglāk ir orientēties pazīstamā apvidū?
Man nav svarīgi, vai orientēšanās sacensības notiek Alūksnes rajonā, kur ir pazīstamas vietas, vai svešā apvidū. Manuprāt, interesantāk ir nepazīstamās vietās. Piemēram, savu pilsētu jau zinu no galvas. Tāpat “Mežinieku” trasi.
Tradicionāls orientēšanās sacensību apvidus ir pie Apes pagrieziena. Tur esmu pavadījusi bērnību. Vecmammas lauku mājas apkārtējie meži ir iepazīti. Arī citas vietas rajonā ir vairāk vai mazāk zināmas. Tomēr katru reizi trasēs var atrast kaut ko jaunu, jo tās maina.
Ko tev dod šis sporta veids?
Esmu nostiprinājusi veselību. Bērnībā biju slimīga. Skolā patika sporta nodarbības, orientēšanās, tāpēc norūdījos. Kļuvu patstāvīga. Kad sāku skriet, man bija vienpadsmit gadu. Vecāki atbalstīja, bet es patstāvīgi braucu uz sacensībām. Man blakus nebija pieaugušo, kas uzmana un rūpējas, lai paēstu un nesaaukstētos. Pamazām norūdās raksturs, veidojas atbildības izjūta. Ja esmu kļūdījusies trasē, nevienu citu vainot nevaru. Ir iespēja iepazīt cilvēkus. Acīmredzot ir likumsakarīgi, ka mani draugi ir orientieristi. Viņi ir gadu gadiem pārbaudīti, tāpēc zinu – uz tiem vienmēr varu paļauties.
Vai tikšanos otrdienās laika apstākļi neietekmē?
Tam nav nozīmes – līst vai snieg. Ja gribi skriet, tad to darīsi. Tad jau ziemā jābaidās iziet uz ielas, lai nesaaukstētos. Tieši otrādi – var orientēties ziemā ar slēpēm. Pati vēl neesmu mēģinājusi, bet gribētos. Šajā sezonā ir orientēšanās ar velosipēdiem, to noteikti izmēģināšu. Trīs gadus esmu piedalījusies ekstrēmajās sacensībās, kur arī nepieciešama prasme orientēties. Tajās startē četru cilvēku komanda, kurā vismaz viena ir sieviete. Jāveic vairāk nekā 100 kilometru distance. Dots kontrollaiks – diennakts vai ilgāk. Distance ir sadalīta etapos, kas jāiet kājām, jābrauc ar laivu, ar velosipēdu vai jāpieveic zirga mugurā.
Šogad esmu paredzējusi iemācīties jāt, lai varētu likt lietā arī šo prasmi. Turklāt ir jāprot atrast kontrolpunktus. Šīs sacensības organizē divas trīs reizes gadā piedzīvojumu klubs “Vertikāle”, orientēšanās klubs “Mona”, tūrisma apvienība “Eži”.
Mani kā orientieristi komandā iesaistīja trīs puiši no Rīgas. Tiesa, jārēķinās, ka distance ir grūta. Vajadzīga fiziska un garīga izturība, lai 24 un vairāk stundas iztiktu bez miega. Gulēt drīkst, bet tad nevarēs iekļauties kontrollaikā. Reizēm ir tā, ka aiz noguruma neko vairs nedzirdi un nesaproti. Tad cits citam cenšamies palīdzēt. Visam ir jābūt līdzi, jo distancē neviens neko nedrīkst piegādāt, galvenā, protams, ir pārtika un ūdens.
Kā veicies?
Tīri jauki, lai gan tikai apmēram puse komandu tiek līdz galam un iekļaujas kontrollaikā. Es neieteiktu kādam pēkšņi izdomāt un pieteikties šajās sacensībās. Lai pārvarētu šķēršļus ekstrēmos apstākļos, ir jābūt sagatavotam. Maijā bija “Monas” ekstrēmā kausa izcīņa, bet šoreiz sacensībās nepiedalījāmies. Šovasar katru otro nedēļu būs pārgājieni īsākās ekstrēmās distancēs – 40 līdz 50 kilometru. Vienu gadu “Eži” rīkoja sacensības Apes apkārtnē.
Kas ir grūtākais šajās sacensībās?
Viss atkarīgs no tā, kā esi noskaņojies. Var likties pārāk grūti, bet var arī visu pārvarēt. Tiesa, distances ir garas.
-Kāda nozīme ir veiksmei?
Veiksme ir tikai viens no faktoriem. Galvenais jebkurā sporta veidā un jebkurā jomā ir uzņēmība un neatlaidība. Tomēr esmu secinājusi, ka eksistē tā saucamie vadātāji, ko nevar ietekmēt. To sapratu kāda cita rajona mežā, kad biju tur otro reizi. Mežs tajā vietā bija īpatnējs – kā pasakā, skaistas eglītes, sūnas un visapkārt savāds miers. Parasti jūt putnu un zvēru tuvumu, kaut kādas skaņas, bet tur – viss klusu. Izrādījās, ka esmu gājusi pa apli, jo atgriezos tajā pašā vietā. Nesapratu, kā tas iespējams, ja vienmēr eju noteiktā virzienā. Nevaru vairs pateikt, kur tieši tas bija. Bet skaistā ainava spilgti iespiedusies atmiņā. Bailes nebija, tomēr jutu, ka kaut kas dīvains ar mani notiek.
Vai daudz apkārt var pamanīt, skrienot un meklējot kontrolpunktus?
Visu! Tas ir pat nepieciešams, jo var sevi savainot, ja neskatās apkārt un zem kājām. Ogas un sēnes arī pagūstu novērtē, kur to ir daudz. Pēc tam kopā ar ģimeni var salasīt.
Kādi vēl ir tavi hobiji?
Ja vajag, esmu gatava spēlēt basketbolu, bet komandu spēles mani ne sevišķi aizrauj. Skolas gados dejoju. Patīk arī tūrisms, grāmatas un rokdarbi. Galvenokārt adu un tamborēju, bet protu arī aust un mezglot. Vecmamma bija tautas daiļamata meistare, tāpēc tamborēt iemācījos ātrāk nekā lasīt. Ar rokdarbiem esmu nešķirama, izmēģināts ir gandrīz viss. Ar kādu darbu varu aizrauties tā, ka vēl pēc pusnakts neeju gulēt. Gribas ātrāk ieraudzīt, kāds izskatīsies adījums vai tamborējums. Mierīgi mājās nosēdēt nevaru. Es rokdarbus darinu dāvanām. Protams, arī pašai ir adīti džemperi, zeķes…
Vai vaļasprieki rada līdzsvaru ar darbu tiesā?
Orientējos un rokdarbus strādāju jau no bērnības, bet par tiesnesi strādāju tikai trīs gadus. Tomēr ar orientēšanos var vilkt paralēles. Tiesā ir jābūt izturētai un jāprot pieņemt pareizu lēmumu. Man tas jau ir izveidojies par ieradumu.
