– Redz, kāds spoks, – smējās Žanna. – Mājās to vien kladzināja: pie vectēva braukšu, pie vectēva braukšu! Kad nu beidzot esam atbraukuši, tad skatās kā uz svešinieku.
87.
– Redz, kāds spoks, – smējās Žanna. – Mājās to vien kladzināja: pie vectēva braukšu, pie vectēva braukšu! Kad nu beidzot esam atbraukuši, tad skatās kā uz svešinieku. Nu, Linda, dod vectēvam buču, – viņa mudināja, vairāk gan tāpēc, lai mazliet attālinātu mirkli, kad pašai būs jāveic šis ne visai patīkamais pienākums.
Mazā noliedzoši papurināja galvu un dusmīgi piepūta vaigus.
– Lindiņ, bet tas taču tavs vectētiņš, – mīlīgi smaidot, sievai talkā nāca Vismants. Skuķēns tikai pabolīja baltas acis un nelikās tēva teikto dzirdējis.
– Lau nu paliek, – Jāzeps atkal gurdi pasmaidīja. – Nav jau arī nekāds brīnums, ka mazā mani vairs neatceras. Jūs taču tik sen neesat te bijuši…
Lai gan Jāzeps nebija domājis kādam ko pārmest, tomēr Vismants jutās vainīgs.
– Tēt, mēs tiešām esam ļoti aizņemti…, – viņš nomurmināja un pastūma sievu un meitu dziļāk istabā. Aiz viņa durvīs parādījās Anetes sarkanbrūni krāsotais un moderni safrizētais matu ērkulis un Edmonda pelēcīgi dzeltenā seja iekritušiem vaigiem.
– Tas, tēt, tev no mums, – dzidri bet vēsi nozvanīja Anete. Izklausījās tā, it kā viņa teiktu runu vecāku sapulcē. Edmonds pastiepa tēvam platu, mīkstu plaukstu. Vidējā pirkstā iemirdzējās masīvs zelta zīmoggredzens.
– Nu tad, vecais, turies, – viņš teica, tēvu apkampdams un pa muguru viegli iepliķēdams.
– Ko nu, kas tad nu man cits atliek, – atsmēja tēvs, satikšanās priekā piemirsis vēl nesenās slimības grūtumu un to, ka tieši šajās smagajās dienās jaunākajiem dēliem ne reizi neizdevās izbrīvēt laiku un kaut uz īsu mirkli iegriezties vājinieku apraudzīt.
Tikko viesi bija atģērbušies, virtuves durvīs parādījās Dagnija ar kūpošu zupas terīni rokās.
– Sveiki atkal “Pabērzos”, sen neredzētie! Nu tikai žigli pie galda, citādi līdz rītam nepaspēsiet notiesāt visus labumus, ko mēs ar Loniju esam pieražojušas, – viņa līksmi uzsauca, novietodama trauku galda vidū.
Visi labprāt paklausīja. Pamanījusi, ka māsas vēl nav, Dagnija kā īsta saimniece izrīkoja:
– Jāzep, paaicini tak Loniju! Ko nu šī tik ilgi pucējas: pašu cilvēki jau vien te visi esam.
Jāzeps paklausīgi pavēra guļamistabas durvis un pasauca sievu vārdā. Lonija parādījās tikai pēc krietna brīža. Sejā gan smaids, bet tāds kā nedzīvs, kā samocīts.
– Sveiki, bērni. Skatos, ka zupa jau dziest un jūs tikai mani gaidāt, – viņa teica ar īstas ciltsmātes cienīgu cēlumu, tad pamāja ar galvu Dagnijai. – Paldies, mās, ka tu tik izpalīdzīga, citādi nudien nezinu, kā ar visu galā tiktu. Nav un nav ar mani labi visas šīs dienas.
Droši vien citos apstākļos Lonija būtu vēl ilgi runājusi par sev tuvo tēmu, taču māsas vārītais vistas buljons ar baltu miltu klimpām smaržoja tik kārdinoši, ka viņai saskrēja mutē sieklas. Par atbildi Dagnija tikai pasmaidīja. Viņa ļoti labi saprata, ka teiktais nav domāts viņai, bet viesiem, lai tie zinātu un novērtētu, cik ļoti audžumāte viņu labā pūlas.
– Salej, Jāzep, dēliem un vedeklām, – Lonija mudināja, tad uzsmaidīja aiz galda iepretim sēdošajai vīra mazmeitai. – Un mazo čiepiņu arī neaizmirsti, – viņa gādīgi piebilda, pasniedzās un sabužināja Lindas zeltaini dzeltenās sprogas. Mazā neapmierināti sagrozījās krēslā un piepūta vaigus.
– Linda, izbeidz! Paskaties, kāda princese atradusies, ne pirkstiņa piedurt vairs nedrīkst, – dusmīgi uzsauca Žanna. Meitene ar troksni nometa uz galda karoti, sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka dusmīgi blenzt šķīvī.
– Nu, Lindiņ, viss taču ir labi, – mīlīgi smaidot, bērnam pielabināties mēģināja Vismants. Taču viņa teiktais uz Lindu neatstāja nekādu iespaidu. Tā joprojām spītīgi klusēja un dūšīgi kūļāja zem galda kājas.
