Pasaulē ir pieņemts tā – ņemot kaut kas jādod pretī, tādēļ var tikai apbrīnot dažu cilvēku spēju pašaizliedzīgi sniegt citiem mīlestību un rūpes, neko neprasot sev.
Pasaulē ir pieņemts tā – ņemot kaut kas jādod pretī, tādēļ var tikai apbrīnot dažu cilvēku spēju pašaizliedzīgi sniegt citiem mīlestību un rūpes, neko neprasot sev.
Tie, kas pazīst Annas pagasta iedzīvotāju Jekaterinu Saveļjevu, saka, ka viņa ir laipna, labestīga, izpalīdzīga sieviete. Jekaterinas mājās nav telefona, tāpēc devos pie viņas ciemos.
J.Saveļjevu satiku pagalmā, sparīgi kraujam šķūnī malku. Ieraudzījusi pa iebraucamo ceļu mājai tuvojamies mašīnu, Jekaterina nāk pretī. Sirmā sieviete ne mirkli nedomājot piekrita sarunai un aicināja mani istabā, sakot, ka viņas dzīve bija parasta, tāda pati kā simtiem citu cilvēku, tomēr viņa labprāt dalīsies atmiņās.
Mācīta dzīvot saticībā
Iesākot sarunu ar Jekaterinu, saku, ka cilvēki viņai velta tikai labus vārdus. J.Saveļjeva atbild, ka viņa ir mācīta dzīvot saticībā un mīlestībā.
“Esmu nodzīvojusi 82 gadus un ne ar vienu neesmu strīdējusies. Mēs ģimenē bijām deviņi bērni, bet neatceros, ka jebkad kāds no brāļiem vai māsām būtu strīdējušies. Visi vienmēr apbrīnoja, cik mūsu ģimene ir saticīga un draudzīga,” stāsta sieviete.
Jekaterinas dzimtās mājas ir Latgalē, Purmales pagastā. “Līdz pat šim brīdim atceros, kur atradās māja, kā izskatījās pagalms, ceļš, kas veda uz mājām. Žēl, ka pēc tam man nav izdevies uz turieni aizbraukt, lai gan es to ļoti vēlētos,” saka J.Saveļjeva. Viņa stāsta, ka uz Annas pagastu ģimene pārcēlusies dzīvot vēl pirms kara, kad Jekaterina bijusi astoņus gadus veca.
“Mēs, bērni, palīdzējām vecākiem strādāt. Ganīju govis, baroju cūkas, arī maizi cepu. Nav tāda darba, ko es neprastu darīt,” atzīst sieviete. Atceroties sendienas, Jekaterina saka, ka bērnības un jaunības dienu atmiņas joprojām ir spilgtas – šķiet, visi notikumi bijuši pirms dažām dienām.
Rūpējas par citiem
Drīz nāca precību gadi. “Laikam mūs ar vīru saveda liktenis. Mēs apprecējāmies pēc kara, bet es viņu pazinu jau kara laikā. Kirils jau bija precējies, viņa pirmā sieva bija mirusi. Sirdij nevar pavēlēt. Tā, lūk, mēs vēl šodien dzīvojam kopā,” saka pensionāre, piebilstot, ka vīrs jau ir 88 gadus vecs. Viņš ir slims un kopjams. It kā sadzirdējis, ka runājam par viņu, no otras istabas Kirils klusītēm sauc sievu. Jekaterina atvainojas un teciņus dodas uzklausīt vīra vēlmi.
Atgriezusies sirmā sieviete atsāk sarunu, atklājot, ka pirms kāda laika mūžībā aizgājusi viņas meita, kura ilgus gadus bija invalīde. Klausoties Jekaterinas dzīvesstāstā, šķiet, ka viņai visu mūžu ir bijis par kādu jārūpējas. It kā lasīdama manas domas, viņa saka, ka izauklējusi visus mazbērnus, palīdzējusi arī svešiem cilvēkiem, uzņemoties viņus aprūpēt.
“Rūpēties par citiem esmu mācījusies no mātes, kura kara laikā bieži vien atbalstīja bēgļus – pabaroja viņus un deva naktsmājas,” paskaidro Jekaterina.
Spēku dod Dievs
Jautāju, kur Jekaterina rod spēku, viņa atbild, ka spēcinot Dievs. “Dievs dod man spēku un izturību. Es dzīvoju saskaņā ar Dieva bausli – mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” atklāj J.Saveļjeva. Viņa stāsta, ka esot pārcietusi četras sarežģītas operācijas, bet joprojām jūtas spirgta un spēj darīt visus darbus. “Dievs mani sargā. To man ir teikuši daudzi,” piebilst sieviete. Viņa saka, ka nekad nav domājusi par to, kāpēc dzīve uzliek tik daudz pārbaudījumu. “Es tos pieņemu, laikam tā tam ir jābūt,” spriež Jekaterina.
Daudzi cilvēki šādā vecumā lūdz palīdzību citiem, bet raugoties Jekaterinas sparīgajā tekalēšanā, šķiet, ka viņai palīdzība nav vajadzīga. “It kā jau esmu cienījamā vecumā un pati jau būtu uzturama, tomēr nespēju citādāk dzīvot. Dzīvoju ar pārliecību, ka man ir jāiet un jādara. Es nespēju sēdēt uz vietas. Kaut ko darot, kļūst vieglāk ap sirdi,” paskaidro pensionāre.
Dzīvo ar sirds gudrību
Jekaterina stāsta, ka kādreiz viņai esot bijusi liela saimniecība. Viņa turējusi govis, cūkas, vistas. Šobrīd viņas saimniecībā ir palikuši tikai suns un kaķis. J.Saveļjeva neslēpj, ka vairs nespēj tikt galā ar tik lielu saimniecību.
“Visi darbi gulst uz maniem pleciem. Rūpējos par slimo vīru, uzturu kārtībā māju, gādāju malku, lai ziemā būtu silti, strādāju dārzā – audzēju visu, ko vien varu. Esam iecerējuši arī nedaudz remontēt māju,” stāsta Jekaterina.
Atslodzes brīžos J.Saveļjeva ada cimdus un zeķes. “Mana mamma bija liela rokdarbniece. No viņas esmu mācījusies šīs prasmes,” saka Jekaterina. Ar košajiem cimdiem un zeķēm sieviete iepriecina ne tikai savus bērnus un mazbērnus, bet arī svešus cilvēkus. Pensionāre piedalās arī labdarības akcijās. “Ir tik daudz bērnu, kam nav nekā. Man viņus gribas iepriecināt. Dāvāju viņiem cimdus un zeķes, lai viņu mazās rociņas un kājiņas nekad nebūtu nosalušas,” saka sieviete.
Jekaterina dzīvē vadās pēc sirds gudrības. Viņa dzīvo ar pārliecību, ka labie darbi vienmēr atmaksājas.
“Es ieteiktu cilvēkiem nestrīdēties, dzīvot saticīgi, palīdzēt un mīlēt vienam otru. Protams, vajag piesaukt arī Dievu,” saka J.Saveļjeva.
