Mamma teica, ka viens no viņas trijiem bērniem būšot laimes bērns. Visu labi pārdomājot, nācu pie atziņas, ka tā esmu es.
Mamma teica, ka viens no viņas trijiem bērniem būšot laimes bērns. Visu labi pārdomājot, nācu pie atziņas, ka tā esmu es.
Bērnībā biju cik gara, tik apaļa, un visi mani sauca par “Strumpi”. Tas nu man varen nepatika. Ko darīt? Pacietu. Vēl man bija traka fantāzija. Naktīs lasīju pasakas, tik jauki un saldi bija ieiet un dzīvot pasakā. Reizēm biju Elīze un šuvu brāļiem nātru kreklus. Sevišķi mīļi man bija rūķīši. Tie manā labā izdarīja visādus saldus brīnumus. Vienmēr dzīvoju konfekšu, saldējuma un limonādes badā, tāpēc vienreiz sadūšojos un rūķīšiem palūdzu: “Lai mājās mūsu mazā istabiņa būtu pilna un dažādām gardām konfektēm!” Un piepildījās!
Ak, Dievs, kādas tur bija konfektes! Cita par citu greznāka un garšīgāka. Sākumā es tvēru abām rokām, mutīte garšoja un garšoja, bet vēlāk tikai ar acīm. Kas par daudz, tas par skādi. Nu es jutos apmierināta kā krējumu salaizījies runcis. Nu man māka rokā, un es saviem rūķīšiem lūdzu vēl: “Gribu tur, kur Putras kalniņš, dažādu garšu un krāsu saldējuma kalniņu.” Viens, divi – kalniņš uzrodas, un es varu vizināties un tanī pat laikā ēst dažādu krāsu un dažādu garšu saldējumus.
Lieta iet un neapnīk. Sasodīts! Tikai es kļūstu arvien apaļāka un apaļāka. Bet! Nu, ko vēl? Ko vēl?
Nu es vairs nedodu mieru saviem rūķīšiem. Gribu tādu koku, kuram no katra zara citādāka limonāde tecētu!
Uzrodas milzīgs koks. Galotni gandrīz saredzēt nevar. Tik tās prasmes – drusku ieskrambāt zaru un pielikt pudeli. Dzērieni puto, smaržo un ar krāsām žilbina acis. Un kā garšo! Pasakaini! Tavu jauku dzīvošanu! Es aiz prieka metu kūleņus un lecu pāri diviem ogu krūmiem.
Es ēdu un dzeru pati, un aicinu citus bērnus.
Par pārpilnību uzzina ļaunais pūķis un nolemj nolaupīt manus rūķīšus. Izraugās piemērotu brīdi, sagrābj manus rūķīšus un stiepj projām. Es salieku mazās rociņas un karsti lūdzu pašu mīļo Debesu tēvu palīgā! Te, kur bijis, kur ne, uzrodas spoži sedlots melns kumeļš ar sudraba iemauktiem galvā – gluži kā mans Tarzans. Es rāpjos kumeļam mugurā un auļoju pakaļ ļaunajam pūķim. Panāku un dodu pirmo triecienu. Nekā! Tad otru – stiprāku, arī nekā! Nu es saskaišos ne pa jokam un, saņēmusi visus spēkus, dodu trešo triecienu. Arī kumeļš, kozdams un sperdams, palīdz. Tad nu gan ļaunais pūķis pāršķeļas uz pusēm ar tādu spēku, ka ausis aizkrīt, un ir pagalam.
Tā es atbrīvoju savus rūķīšus un palaižu brīvībā. Atzīdama, ka dzīvē visam ir savs mērs.
Attopos vēlā naktī. Visi saldi gulēja, arī man miedziņš klāt, gāju gulēt.
