Vasara ir pilnā plaukumā. Pļavās un laukos zied puķes, debesjumu pieskandina putnu treļļi, gaiss virmo no smaržu pārbagātības, naktis kļūst īsākas.
Vasara ir pilnā plaukumā. Pļavās un laukos zied puķes, debesjumu pieskandina putnu treļļi, gaiss virmo no smaržu pārbagātības, naktis kļūst īsākas. Pamazām tuvojas gada īsākā un skaistākā nakts ar līgošanu, siera ēšanu, lēkšanu pār ugunskuriem un papardes zieda meklēšanu, bet man sirdī ir milzīga tukšuma sajūta. Varbūt tas tāpēc, ka laika apstākļi mūs īpaši nelutina – lielākoties līst lietus, apkārt ir tik drūms un pelēks, siltos saules glāstus arī gandrīz nemaz nejūtam, tomēr šķiet, ka tas nav īstais iemesls… Mani ir pārņēmis nogurums. Tukšuma sajūtu ir izraisījusi attieksme – cilvēku nespēja saprast un piedot.
Mēs katrs esam citāds. Mūsu dzīvesstāstu Radītājs ir sācis rakstīt jau ilgu un neizmērāmu laiku pirms mūsu dzimšanas. Šajā pasaulē ierodamies ar kādu daļu pozitīvā un negatīvā, ko esam paņēmuši līdz no iepriekšējās esības. Katrs piedzimstam ar savu dzīves uztveri, raksturu, ar pārmantotām īpašībām no senčiem, kas savā ziņā kļūst par sākotnējo pamatu dzīvesstāsta tapšanā. Katram dzīvē ir savs uzdevums, tomēr ikviens no mums vēlas dzīvot – dzīvot kopā ar labiem cilvēkiem, darot labus darbus, domājot labas domas. Cilvēks veidojas un attīstās katru sekundi, minūti, stundu…Viņš nekad nebūs tāds pats, kāds bija vakar. Cilvēks mainās…
Tādēļ neizprotami, ka atsevišķi cilvēki nespēj piedot citiem kļūdas, pat tik nenozīmīgas, ka tās nemaz nevar pamanīt. Cilvēkam raksturīgi kļūdīties. Nevajag aizmirst, ka no kļūdām mācāmies. Protams, ir grūti piedot lielas kļūdas, bet jāciena cilvēka vēlme tās atzīt un labot. Katram ir jābūt patiesam un atklātam – jāatzīst, ka ne vienreiz vien dzīvē nācies kļūdīties, tādēļ kļūdas ir jāpiedod un jāmēģina kļūt labākiem, mainīties, jāmēģina pateikt sev: “Esmu kļūdījies, bet kļūdīties ir cilvēcīgi. Nav cilvēcīgi kļūdas atkārtot un savās kļūdās vainot kādu citu.”
Daudzkārt esmu domājusi, cik bieži man nākas kļūdīties. Nācies secināt, ka lielākas vai mazākas kļūdas pieļauju vairākkārt dienā, droši vien tā ir daudziem. Daudzas kļūdas aizmirstas, bet citas gulst uz sirds kā smags slogs vēl ilgu laiku. Nav viegli tās aizmirst, sevišķi, ja kļūdoties aizvainots kāds tuvs cilvēks. Tādos brīžos apsveru, cik viegli vai grūti šim cilvēkam ir bijis man piedot, mēģinu iztēloties sevi šā cilvēka vietā. Protams, saprotu, ka piedot ir grūti, bet ir jādod iespēja mainīties, laboties, kļūdu padarīt par nebijušu. Nekad nevar zināt, kad pienāks diena, kad cita cilvēka piedošana kļūs par tā brīža svarīgāko nepieciešamību.
