– Muļķis, – Jāzeps izgrūda caur zobiem un apsviedās ar seju pret sienu. – Nevajag dusmoties, tēt, – jaunais vīrietis rāmi pasmaidīja.
82.
– Muļķis, – Jāzeps izgrūda caur zobiem un apsviedās ar seju pret sienu.
– Nevajag dusmoties, tēt, – jaunais vīrietis rāmi pasmaidīja. – Tava problēma, ka tu nespēj saprasties pats ar saviem dēliem. Tev nav cita ceļa, kā vien sākt runāt. Dievs tev var palīdzēt rast piemērotu brīdi un īstos vārdus, lai veiktu šo grūto uzdevumu, taču viņš nevar to izdarīt tavā vietā. Katrs solis dzīvē ir jāsper cilvēkam pašam.
Jāzeps noklepojās. Dēls runāja par tik abstraktām lietām, ka viņam pietrūka saprašanas. Tēvam pašam gan nelikās, ka maz runātu ar saviem dēliem. Cik satikās, vienmēr taču apjautājās, kā katram iet, kā sokas bizness, kā veidojas ģimene. Vai tad ar to bija par maz?
Redzēdams, ka no tēva atbildi nesagaidīs, Margots turpināja savu iesākto domu.
– Katra jauna dzīvība rodas, saplūstos vīrišķajam un sievišķajam. Citiem vārdiem, vecāki ir tas māls, no kā rodas jaunā dzīvība. Es nevaru pateikt – tu vai māte man ir svarīgāka. Jūs abi man esat vienlīdz vajadzīgi, jo esat mana sākotne. Es varu tev piedot, bet nevaru atbrīvoties no sāpēm, ko esi man radījis. Domāju, ka Edmonds un Vismants jūtas tāpat. Vai kāds brīnums, ka savstarpējās attiecības vairs nav tādas kā agrāk, – jaunais vīrietis skaidroja, nezaudēdams pašsavaldību.
Jāzeps spēji sakustējās un apcirtās ar seju pret runātāju.
– Kāpēc tu pārmet tikai man? – viņš izsaucās, dusmās piesarcis. Uz vājinieka pieres izspiedās mirdzošas sviedru lāsītes.
– Kāpēc tu domā, ka tikai tev? – Margots pašūpoja galvu, joprojām iecietīgi smaidīdams. – Tu taču redzi, – es dzīvoju tavas jaunās sievas mājās. Ja atceries, tad savulaik “Pabērzos” mita arī Vismants un Edmonds. Diemžēl nu viņus redz reti. Bet ne jau viņu vainas dēļ. Tu pats pēc šķiršanās no mātes visu laiku izturies tā, it kā mēs vairs nebūtu tavi bērni.
Jāzepam no brīnumiem un nevarīgām dusmām mute palika vaļā. Viņš labprāt būtu ko teicis, taču steigā nespēja atrast īstos vārdus.
– Jā, tēt, tieši tā, – neatlaidās Margots. – Padomā vien, cik reizes pēdējo gadu laikā tu mums esi pārmetis slinkumu, bet tieši tikpat čakli vai slinki mēs bijām arī tad, kad tu vēl dzīvoji kopā ar māti. Vienkārši toreiz tu apzinājies, ka esam daļa no tevis. Nu viss ir pavisam citādi. Šķiroties un atkal precoties, tu esi zaudējis līdzsvaru. Turklāt jaunajā ģimenē tev nebūt neklājas tā, kā gribētos. Lai nevajadzētu klausīties savā sirdsapziņā un pārveidot pašam sevi, tu cīnies ar mūsu slinkumu un citām tikpat sliktām īpašībām.
Jāzepam uznāca spēcīgs klepus. Margots pacietīgi gaidīja, kamēr lēkme pāriet. Tad viņš pasniedza tēvam dzēriena krūzi un sakārtoja spilvenu.
