Alūksnes ģimnāzijas 11.b klases skolniece Ilze Ladusa šovasar cer izbaudīt, ko jaunam cilvēkam nozīmē darba gaitas un kā ir tad, kad kabatā ir pašas nopelnīta nauda.
Alūksnes ģimnāzijas 11.b klases skolniece Ilze Ladusa šovasar cer izbaudīt, ko jaunam cilvēkam nozīmē darba gaitas un kā ir tad, kad kabatā ir pašas nopelnīta nauda. Viņa interesējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā un vēlas piedalīties pilotprojektā – darba devēji piedāvā jauniešiem darba praksi vasarā, un meklē arī citas iespējas, kā interesantāk pavadīt brīvdienas.
Ilze neslēpj, ka jau tagad māc uztraukums, kā veidosies viņas dzīve, kad būs absolvēta ģimnāzija. Ilzi interesē humanitārie mācību priekšmeti un, iespējams, studijas būs saistītas ar valodu apguvi. Ilze klusībā sapņo, ka varbūt tās varētu mācīties ārzemēs.
– Mācībām droši vien velti daudz laika, kad esi atnākusi no skolas?
– Palīdz tas, ka man ir laba atmiņa un loģiskā domāšana (smejas!), tāpēc nevaru teikt, ka es cītīgi sēžu pie grāmatām. Parasti cenšos izmācīties, taču gadās visādi. Man negribētos, lai citi domā, ka es tikai mācos un citu neko nedaru. Labas atzīmes nav mans pašmērķis. Ir tādi cilvēki, kam radies šāds priekšstats, bet citi zina, ka esmu parasts cilvēks, kam patīk izklaidēties. Mani uztrauc, ko citi par mani domā.
– Tev ir labi panākumi mācību olimpiādēs, arī tas prasa nopietnu gatavošanos.
– Neuzskatu, ka panākumi olimpiādēs ir kaut kas īpašs. Ir mācību priekšmeti, kas man labāk padodas un labāk patīk. Olimpiāžu pieredze man ir jau no mazām klasēm, taču nevarētu teikt, ka tām cītīgi gatavojos. Tam neatliek daudz laika. Nedēļa ir saspringta, tāpēc tās nogalē vēlos atpūsties un izklaidēties. Šogad piedalījos rajona ģeogrāfijas un angļu valodas mācību olimpiādē, kurās ieguvu godalgotu vietu. Valstī izdevās iegūt vidējus rezultātus, tur ir liela konkurence – 70 un pat 100 dalībnieku. Esmu apmierināta, jo gūstu pieredzi. Mani interesē ne tikai valodas, bet arī vēsture.
– Vai klasesbiedriem palīdzi, kādreiz dodot norakstīt mājas darbus ?
– Cenšos palīdzēt. Reizēm protu piecirst kāju un pateikt, ko domāju, ja kāds cenšas izmantot manu labvēlību. Katram cilvēkam ir savs pacietības mērs.
– Vai pēc intensīva mācību darba iznāk laiks arī vaļaspriekiem?
– Trīs reizes nedēļā eju vingrot uz trenažieru zāli, apmeklēju nodarbības arī angļu un franču valodā, kuras apguvei šogad pievēršu īpašu uzmanību. Ja plāno, tad var atrast brīvu laiku. Es cenšos to darīt. Dažreiz izdodas, citreiz – ne. Man patīk atpūsties kopā ar draugiem, kārtīgi izgulēties. Apmeklēju arī diskotēkas un ballītes. Atļaujos nedaudz paslinkot. Man tā ir iznācis, ka vienā mācību gadā aktīvi darbojos, bet nākamajā – atpūšos, veltu vairāk laika sev, bet pēc tam atkal sāku darboties.
– Vai sevi uzskati par sabiedrisku?
– Jā. Patīk būt cilvēkos, reti – vienatnē. Vientulība mani nomāc. Man vajag ar kādu izrunāties. Man ir tuvi draugi, kuriem varu uzticēties un par visu izrunāties. Vairāk ir paziņu, ar kurām sasveicināmies un jautājam, kā klājas. Draugos agrāk esmu arī vīlusies, taču tagad esmu iemācījusies atšķirt, kas kurš ir, māku noklusēt.
– Vai proti arī piedot?
– Nepiederu cilvēkiem, kas ilgi prot turēt ļaunu. Nespēju ilgi ar kādu konfliktēt. Tad pati jūtos slikti. Nepatīk strīdi, asa un skaļa vārdu pārmaiņa. Varbūt sirds dziļumos pārestību nepiedodu, taču man nav nostāja – labāk man netuvoties.
– Kas tev palīdz uzlabot garastāvokli?
– Klausos mūziku. Parasti cenšos ar kādu izrunāties par to, kas mani nomāc. Tādos gadījumos vajag izlādēties, iztrakoties. Man patīk piedzīvojumi, taču nevaru sevi saukt par ekstrēmisti. Ar izpletni es nekad nelēktu, jo man ir bailes no augstuma.
– Vai esi kaut kur ceļojusi?
– Kad mācījos 6.klasē, mamma man dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Čehiju. Pirms tam biju tikai Lietuvā, tāpēc bija interesanti. Pagājušogad nedēļu biju Zviedrijā, jo skola piedalījās apmaiņas projektā.
– Kā sevi lutini?
– Nopērku saldumus – šokolādi, halvu vai šerbetu un lasu labu grāmatu. Tā var būt dažāda literatūra – romāni, filozofija, latviešu autoru darbi.
– Kāds ir tavs ģērbšanās stils?
– Cenšos saskaņot savu garderobi. Sekoju līdzi, kas ir aktuāls. Man nav raksturīgs viens ģērbšanās stils. Cenšos pielāgoties dažādām situācijām. Vislabāk laikam jūtos džinsos. Tā ir ērtāk.
– Kā veido attiecības ar mammu? Vai tās ir kā draudzenei ar draudzeni?
– Ar mammu varu izrunāties, paprasīt padomu. Uzskatu, ka mamma ir mamma, bet draudzene – pavisam kas cits. Draudzeņu var būt daudz, bet mamma ir vienīgā. Man negribas mammu dēvēt par labāko draudzeni. Mammu es ļoti mīlu. Nevaru dzīvi iedomāties bez viņas.
– Kāda biji bērnībā?
– Mamma teica, ka esmu bijusi čakla un visu gribējusi pati darīt – traukus mazgāt, grīdu slaucīt, pankūkas cept. Man nepatika, ja kāds kaut ko aizrāda un grib palīdzēt. Zili dūmi vēlušies no virtuves, taču iekšā neviens nevarējis iet. Esmu apvainojusies, ja kāds to gribējis darīt.
– Kā tagad uztver kritiku un citu pamācības?
– Protams, viss atkarīgs no tā, kā cilvēks to pasniedz un kā es to uztveru. Ja kritika ir asa, tad, protams, rodas aizvainojums un neizpratne,vai tas tā patiešām ir.
– Kā vērtē savus vienaudžus?
– Jaunieši ir dažādi. Katrs izvēlas dzīves mērķi. Tiem, kas klaiņo, varbūt tāda nav, taču varbūt ar laiku to atradīs. Lielākā daļa tomēr dzīvē vēlas ko sasniegt. Un tie arī cenšas, lai gan varbūt ne visur veicas.
– Ko tu vēlies sasniegt?
– Vēlos, lai man būtu labs darbs. Nevajadzētu pelnīt tūkstošus vai miljonus, taču nevēlētos dzīvot no algas līdz algai. Gribētu ģimeni, lai man būtu labi draugi. Man nebūtu iebildumu, ja darbs būtu Alūksnē. Ir jau arī Alūksnei raksturīgs mazās pilsētiņas sindroms – visi par visu zina. Nevaru gan iedomāties, kā īstie rīdzinieki pavada vasaru mikrorajonos. Te vismaz var tikt uz ezeru vai aizbraukt uz laukiem. Tomēr Rīgā ir daudz vairāk iespēju, tā mani vilina. Man patīk pārmaiņas, iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem. To esmu izbaudījusi, piedaloties dažādās vasaras nometnēs.
– Vai tevi uztrauc, ka šobrīd izglītība valstī ir dārga ?
– Maksa kļuvusi vēl augstāka, īpaši tajās specialitātēs, kas ir pieprasītākas. Nepatīk, ka, vienā augstskolā stājoties, prasa centralizēto eksāmenu sertifikātu, citā vēl jāraksta speciāls domraksts. Katrā mācību iestādē ir savi noteikumi, tāpēc studentiem nav viegli. Vajadzēja atstāt vairāk budžeta vietas. Ja jaunieši vēlas par tām cīnīties, tad kāpēc ne? Tā varētu būt kā balva par šo cīņu. Students pēc augstskolas absolvēšanas varētu nostrādāt obligātos divus gadus valsts darbavietā. No vienas puses nav pareizi, ka jaunietis, izmācījies par skolotāju, nestrādā šajā profesijā, taču no otras – viņš par to nesaņem pienācīgu atalgojumu.
