Neko jaunu neatklāšu, sakot, ka lielākā mūsdienu cilvēku problēma ir katastrofāls laika trūkums.
Neko jaunu neatklāšu, sakot, ka lielākā mūsdienu cilvēku problēma ir katastrofāls laika trūkums. To vien dzird, ka dienas aizskrien nesaudzīgā ātrumā, ka darbu ir vairāk, nekā iespēju tos padarīt, ka steiga darījusi visus tik nevaļīgus, neiecietīgus un īgnus. Nav vairs laika domām, sapņiem, vaļaspriekiem, draugiem un radiem. Būtībā – vairs nav laika pilnvērtīgi dzīvot.
Nesen, uzsākot rīta darba cēlienu, kāda mana kolēģe teica, ka viņa nepamanījusi, cik skaisti šogad ziedēja kastaņas. Tikai nedēļas nogalē, nedaudz atvelkot elpu, viņa pamanījusi, ka aiz loga kastaņa ir vienos ziedos. Tajā brīdī pasmējāmies. Bet arī es pati tikai svētdien pamanīju, ka skaistais ziedoņa laiks jau pagājis. Tulpes ir pārziedējušas, zied ceriņi, bet, kur gan palikuši baltie ievu ziedi? Es tos nemaz nemanīju. Būtībā cilvēka dzīvē ir tik maz pavasaru. Cik nežēlīgi skarba ir apziņa, ka mēs tos nenovērtējam. Pat neredzam. Jājautā, kam tad dzīvojam?
Kas vainīgs pie šīs steigas un nemitīgās aizbildināšanās ar laika trūkumu? Stundas nav mainījušas minūšu skaitu un arī nedēļā joprojām ir septiņas dienas. Vai tikai darbs un dažādie pienākumi cilvēku dzen izmisumā? Laikam mēs paši sevi esam radījuši par laika zagļiem. Tagad ir moderni būt aizņemtam un pārņemtam ar darbiem. Tas nozīmē – būt sabiedriski aktīvam. Arī mobilie telefoni pierāda, ka vairs nav laika cilvēciskām attiecībām. Satikšanos un mīļu sarunu aizstāj īsziņa. Mēs vairs nesūtām garas, ar roku rakstītas vēstules, kas ceļā līdz adresātam pavada nedēļu, bet sūtam elektroniskas vēstules, ar saīsinājumiem, bet bez dvēseles. Mēs paši steidzinām laiku.
Tā iznācis, ka sestdienās es bieži esmu Rīgas autoostā. Gaidot autobusu, beidzot atliek kaut pusstunda laika, lai no malas pavērtētu citus un tajos saskatītu arī daļiņu sevis. Ir cilvēki, kas nesteidzas. Piedzēries, sakņupis jauns cilvēks, atbalstījies pret mammas plecu. Arī viņa piedzērusies. Pieļauju, ka arī viņi neredzēja ne kastaņu, ne ievu ziedus, lai arī par laika trūkumu vismaz viņu vizuālie tēli neliecina. Redzu jaunu pārīti. Viņi meklē nepāra ziediņu noplūktā ceriņzarā un ir aizmirsuši par autobusu. Tikai tad, kad atskan balss, ka sākusies pasažieru iekāpšana attiecīgajā autobusā, viņi steigšus atstāj vietas uzgaidāmajā zālē. Arī mīlestība prasa daudz laika. Nav noslēpums, ka laimes mirkļi ir īsi.
Šobrīd mana lielākā vēlēšanās būtu apstādināt laiku. Lai vasara būtu garāka, lai ilgāks šķistu atvaļinājuma laiks. Lai dienas un nakts stundas būtu vienādi garas. Lai man beidzot būtu laiks mierīgi apsēsties saulītē un neko nedomāt – ne par darbu, ne mācībām, ne politiku, ne ārpolitiku, ne par algu un avansiem un rēķiniem. Lai būtu laiks, kad es varētu pamielot savu sirdi. Lai es vairāk redzētu cilvēkus, kas ceriņos nesteidzīgi meklē nepāra lapu ziediņus.
