– Tiesa, tiesa, – neatlaidās Imandra. – Par mani jau pagastā runā visādi. Vai kāds brīnums, ja kārtīgs vīrietis tāpēc baidās ielaisties.
80.
– Tiesa, tiesa, – neatlaidās Imandra. – Par mani jau pagastā runā visādi. Vai kāds brīnums, ja kārtīgs vīrietis tāpēc baidās ielaisties.
– Tā? Es gan vēl neesmu dzirdējis neko tādu, kāpēc būtu no tevis jāvairās, – pavīpsnāja Olafs.
– Tas tāpēc, ka dzīvo Laučos tikai neilgu laiku, – skumji pasmaidīja Imandra. – Bet to gan varu teikt: lai ko arī tev par mani nestāstītu – netici!
– Interesanti, uz kādām ziņām tad man jābūt gatavam, – ieinteresējās Olafs.
– Nu, piemēram, ka es pavedu mazgadīgus puišeļus, ka atņemu sievām vīrus, – pasmīnēja Imandra. Tad viņa spītīgi saslējās.
– Vai es vainīga, ka šobrīd esmu brīva sieviete, kurai veicas bizness? Lai tās lielās runātājas izlien no savām pieputējušajām migām un paskatās, kas pasaulē notiek. Varbūt tad viņas sapratīs, kāpēc vīri bēg no mājām.
Olafs domīgi pašūpoja galvu. Vai arī “Ratenieki” nebija viens tāds pieputējis ūķis? Un vai arī viņš nebēga no Lanas skavām, kas žņaudza pārāk cieši?
– Vai es kaut ko pateicu ne tā? – pajautāja Imandra, Olafa klusēšanas pārsteigta. Vīrietis pasmaidīja.
– Dzersim, – viņš teica, tad atģidās: – Tu taču gribēji man kaut ko parādīt!
– Pareizi, – Imandra iesmējās un iesita ar plaukstu sev pa pieri.
– Pacietību, tikai pacietību! Labs nāk ar gaidīšanu, silts… Un tā tālāk. Patiesību sakot, es vairs nezinu, vai vēlos kaut ko rādīt. Šovakar jūtos tik labi, ka pirkums manās acīs pavisam zaudē savu nozīmi. Kaut gan…
Imandra iesāņus koķeti pavērās Olafā. Vīrietis iesmējās un satvēra sievietes roku. Viens skatiens viņā bija pamodinājis spēles garu.
– Ejam! – Imandra izsaucās un pielēca kājās.
Vīrietis viņai sekoja. Rokās saķērušies, abi izsteidzās koridorā. Imandra plaši atvēra kādas durvis. Kad acis aprada ar spožo gaismu, Olafs redzēja, ka viņi nonākuši glītā, flīzētā, plašā telpā, kuras centrā atradās milzīga vanna.
– Tas tik ir ko vērts! – vīrietim izspruka.
– Lieliski, vai ne? Un es to šovakar izmēģināšu, – sieviete paziņoja, šķelmīgi Olafā vērdamās.
– Viena pati? – tas atjautāja, nu jau skaidri redzēdams spēles scenāriju.
– Dažs labs var man pievienoties… Protams, ja vēlas, – pasmīnēja sieviete.
Olafs mirkli raudzījās Imandrai acīs. Tad viņi abi reizē iesmējās. Klusi nočirkstēja krāni. Vannā sāka šļākties ūdens.
– Tev taču patīk rotaļāties smaržīgos putu mākoņos? – pajautāja sieviete. Vīrietis tikai piekrītoši pamāja. Klusi paukšķot, atsprāga krekla spiedpogas.
* * *
“Pabērzos” atkal gaidīja viesus. Gan ne tik lepni kā Lonijas jubilejā, taču arī Jāzepa septiņdesmitajai dzimšanas dienai par godu te tika rīkota maza pasēdēšana, kā Lonija to sauca. Pirms tam gan dzimta pārdzīvoja pamatīgu satraukumu, jo Jāzeps, kurš savu mūžu nebija pazinis iesnas un klepu, nu pēkšņi savārga tā, ka bija spiests likties slimības gultā un izsaukt ārstu.
Gandrīz divas nedēļas vecais vīrs bija cieties, cītīgi dzēris sievas ieteikto ampicilīnu un cerējis, ka reiz taču kāss mitēsies un būs miers. Tomēr nekā. Klepus tikai pieņēmās spēkā, līdz kādu dienu Jāzeps juta – it kā spēcīga roka sāk spiest krūtis, tiekdamās aizžņaugt rīkli.
pašsavaldību.
Jāzeps spēji sakustējās un apcirtās ar seju pret runātāju.
– Kāpēc tu pārmet tikai man? – viņš izsaucās, dusmās piesarcis. uz vājinieka pieres izspiedās mirdzošas sviedru lāsītes.
– Kāpēc tu domā, ka tikai tev? – Margots pašūpoja galvu, joprojām iecietīgi smaidīdams. – Tu taču redzi, – es dzīvoju tavas jaunās sievas mājās. Ja atceries, tad savulaik “Pabērzos” mita arī Vismants un Edmonds. Diemžēl nu viņus redz reti. Bet ne jau viņu vainas dēļ. Tu pats pēc šķiršanās no mātes visu laiku izturies tā, it kā mēs vairs nebūtu tavi bērni.
Jāzepam no brīnumiem un nevarīgām dusmām mute palika vaļā. Viņš labprāt būtu ko teicis, taču steigā nespēja atrast īstos vārdus.
