Ir tāds teiciens – ko neizdarīsi par pieciem latiem! Patiešām – ko gan? Vēl labāk, ja kāds dod desmit, simts, tūkstoš (ak, māte mīļā!) vai… miljons latu.
Ir tāds teiciens – ko neizdarīsi par pieciem latiem! Patiešām – ko gan? Vēl labāk, ja kāds dod desmit, simts, tūkstoš (ak, māte mīļā!) vai… miljons latu. Nu pēdējais variants, protams, ir mazticams, bet nevienam jau sapņot nav liegts. Jūs domājat, ko tas vecais Antons te muld. Pats bez darba, ko viņš spēj pelnīt! Jūs domājat, ka es grāvjus roku un krūmus cērtu, zogu? Nemūžam! Intriga kļūst arvien “karstāka”, vai ne? Nu labi, mīļie lasītāji, es jūs nespīdzināšanu, teikšu visu taisnību.
Esmu izpalīgs jeb sava veida speciālists kontaktu veidošanas jautājumos. Tagad, raugi, neviens personiskajā zemītē (kur nu vēl valstij vai pašvaldībai piederošā) pat suņu būdu nevar uzsliet bez sabiedriskas apspriešanas, bez saskaņošanas ar ekspertiem, bez skicēm un projektiem. Tad nu es – sabiedriskās domas veidotājs – nāku talkā i privātpersonām, i uzņēmējiem. Par piemēru, grib kāds blakus bērnudārzam uzcelt azartspēļu klubu. Lūdzu! Es noorganizēšu iedzīvotāju atbalstu! Bet, raugi, cits biznesmenis tikmēr klubiņu jau atvēris blakus baznīcai. Kā sacīt jāsaka, te jau veidojas konkurence, biznesa konflikts (starp azartspēļu klubiem, es domāju). Abi pastāvēt nevar. Jūs domājat, ka uzvarēs stiprākais? Ne vella! Uzvarēs tas, kuru es, Antons, atbalstīšu, ņemšu savā paspārnē. Ko par pieciem latiem neizdarīsi? Atkal savācu parakstus ar prasību, lai vienu spēļu klubu klapē ciet. Es darbojos tik ilgi un tik enerģiski, kamēr panāku savu. Un tikmēr man maksā. Burtiski algu – pieci lati dienā! Paika sanāk labu labā. Es jums teikšu – saņemu visneiedomājamākos lūgumus. Lūdza man, lai panāku tautas piekrišanu simtgadīgu dižskābaržu izciršanā, lai varētu tur uzcelt autostāvvietu pie iecerētā alusdārza. Akurāt blakus manai dzīvesvietai! Šito laimi! Sievasmāte, pensionāre, gribēja mani atrunāt. Apelēja pie goda jūtām. Sak, smuki kociņi, tiem kā cilvēkiem jāļauj nosirmot, stalti stāvot starp mazpilsētas šaurajām ieliņām. Ne vella! Es iegalvoju cilvēkiem, ka tie nav nekādi dižkoki. Kaut kādi nokaltuši kartupeļu laksti. Var uzkrist manai sievasmātei un nobendēt viņu. Mana sievasmāte (pēc izglītības dārzniece, dabas mīļotāja) sākusi baidīties no šiem un visiem citiem kokiem.
Esmu aizdomājies, ko darītu, ja man par 100, nē, par 1000, nē, par 15 000 latiem kāds piedāvātu piespiest iedzīvotājus samierināties ar atomreaktora celtniecību pilsētas vidū. Es nepiekristu. Bet par 1 000 000 latu? Un jūs vēl jautājat?! Es pats par tādu naudu dzīvotu blakus kaut vai elles vārtiem. Un būtu laimīgs.
