Lopus pārdosim uz gaļas kombinātu, par to naudu uzlikšu kapam pieminekli. Man no viņa naudas nevajag ne kapeiku.
“Lopus pārdosim uz gaļas kombinātu, par to naudu uzlikšu kapam pieminekli. Man no viņa naudas nevajag ne kapeiku. Tādu lēmumu mēs ar Augustu pieņēmām. Ar nabadziņa mantu bagāts nepaliksi. Erkiņš sapņos mani netraucēs.” Par Ērika Garozas bērēm ciemā runāja un pieminēja Elvīru ar labu vārdu vēl ilgi pēc šī notikuma. Māju pamatīgi iztīrīja, uzposa un pārkrāsoja un to nopirka par nieka naudu kolhoza priekšsēdētājs. Nu tam būs šī māja un iespējams veco ēkas likteni neviens nezina un neuzzinās, paliks tikai vecais mājas vārds “Zemnieki”.
10.nodaļa
Pavasaris ir atnācis savā laikā ar jaunām rūpēm. Nu es esmu Saulstūru saimniece un varu darīt visu, ko savā sētā vēlos. Tik bieži es biju gribējusi noteikt, ko sēt, ko stādīt un kā to darīt. Tā kā mācēšana nāk caur darbu, bija pēdējais laiks sākt rosīties. Taču viss neizrādījās tik vienkārši. Ieceru bija vairāk, nekā spēju tās īstenot. Skrienot no viena darba pie otra, mājā sāka valdīt haoss vai arī, aizrāvusies ar mājas kopšanu, es aizmirsu par āra darbiem. Tālis kopš Straupes laikiem vēlējās pedantisku kārtību un akurātību visās lietās. Viņu ērcina nenomazgāti trauki, laikā neizgludināta veļa, neizravēts dārzs, pieskābusi cūku sile un neiztīrīta govs laža. Redzu, kā viņš ciešas un reizēm izliekas neredzam manu nevarēšanu visu padarīt laikā, skaisti un ātri. Tīšām vai netīšām, bet mēs vienu otru reizi saimniekošanā samainījāmies vietām: viņš mazgāja traukus un veļu, bet es krāvu ielā malku, pļāvu govij zāli vakara tiesai. Darbus dalīt sieviešu un vīriešu darbos bija veca latviešu dzimtu tradīcija, un nu mūsu mājā šo paražu lauzām. Arī bērni paņēma lielu laika daļu, spēlējoties piejauca ar savām mantām istabas. Karīna bija ar savām mazajām rociņām noplucinājusi tapetes – tagad uz sienas šur tur rēgojās viņas pirkstiņu izurbinātie caurumi un švīkaini zīmējumi. Kādu dienu Tālis nenocietās un nosauca mūsu mitekli par elli un nelabvēlīgas ģimenes mītni. Vai mēs tiešām sāksim par šo īslaicīgo nekārtību strīdēties? Izeja bija jāatrod. Ar durvju pieciršanu te nelīdzēja. Metu kaunu pie malas un nolēmu prasīt padomu mammai. Ar viņu pēdējos gados sirsnīgas sarunas nebija iznākušas, viss tikai garām ejot, ieskrienot un Liepās laiciņu pasēžot. “Vīrieša pamatinstinkti jāuzpasē vispirms: ēdiens un gulta. Ja ar to viss būs kārtībā, vīra acis nemeklēs nekārtību pa kaktiem. Vēl viņam vajag biežāk piekopt savu vaļasprieku,” tā teica mana mamma un piesauca vairākus piemērus no pagasta jauno ģimeņu dzīves.
“Skaties, kā Lita! Bērni netīrām mutēm, nošmulētām drēbēm. Tikai ciemos ejot uzposti. Mājas āra durvis noķēpātas un lipīgas, bet pati pret vīru kā saulīte: Gunāriņ un Gunāriņ, nāc nu paēd! Kā tev gāja? Kā es tevi gaidīju! Kaimiņi gan pasmejas un pazobojas, bet apskauž arī, kad redz, kā abi kā baloži – mīlnieki, bieži, rociņās saķērušies, staigā, un vīrs pār ilksi nelec. Vīrs jāvada ar prātu un mazu viltību.”
Tā arī darīšu. Pāris reizes nedēļā mani vecāki labprāt paņem abus bērnus uz Liepām, un es tikmēr mēģināšu pielāpīt manas un Tāļa attiecības ar savu sievietes gudrību. Arī draudzībai ar Ritu ir jāatrod laiks. Nekas nav šinī dzīvē nesvarīgs. Vajag gan draugus gan radus, tad rūpes mazāk spiedīs dvēseli. Arī Rita alkst mana morālā atbalsta. Astra tagad mācās mūsu ciema skolā. Rauste ir daudz mazāka. Ārsti to izskaidrojot ar pusaudžu vecuma labvēlīgajām pārmaiņām, bet mēs savu lomu piešķiram arī Verastantes masāžas spēkam.
