Svarīgi nodrošināt saimniecību konkurētspēju

Zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS) Alūksnē nav pirmo reizi – viņam ir atmiņas saistībā ar mūsu pusi. Jaunībā dienējis Padomju armijā Pleskavā, pēc tam nonākot Alūksnes armijas daļā. Arī kopā ar ģimeni ir atpūties tieši Alūksnē, slavē skaisto pilsētu, īpaši izceļot Alūksnes Pilssalas attīstību, kur notiek saruna ar laikraksta žurnālisti.

– Kādas šobrīd ir galvenās aktualitātes nozarē, pie kurām strādājat?

– Vissvarīgākais ir budžets, par ko bijušas daudzas diskusijas, jo mēs vēlējāmies lauksaimniekiem saglabāt to atbalstu, kas bijis līdz šim. Budžets ir sarežģīts, un mēs nevaram prasīt lielāku pieaugumu kā citas nozares. Protams, ka izglītība un medicīna prasa vairāk līdzekļu. Izprotot budžeta situāciju, Zemkopības ministrijas (ZM) pozīcija bija tāda, ka jāsaglabā esošais līmenis. To mēs faktiski arī esam panākuši. Attiecībā uz lauksaimniekiem valsts atbalsta apjoms un subsīdiju neaplikšana ar nodokli paliek tādā pašā līmenī. PVN Latvijā raksturīgiem augļiem un dārzeņiem arī paliek 12 % samazinātā likme. Domāju, šīs ir labas lietas, kas nofiksētas uz nākamajiem trīs gadiem.

Otra būtiska lieta ir pazemināts akcīzes nodoklis lauksaimniekiem. Likme netiek celta.

Tuvojoties rudenim, jāiesniedz informācija Lauku atbalsta dienestam attiecībā uz platību jautājumiem. Pēc pagājušā gada esam ieviesuši daudzas izmaiņas, dati, kas jāiesniedz, vairs nebūs tādā apjomā. Domāju, lauksaimnieki varēs salīdzināt, ka tagad ir daudz vienkāršāk. Piemēram, pagājušajā gadā bija prasība, ka daudz jāfotografē platības, tagad – fotogrāfijas jāiesūta tikai par atsevišķām vietām. Birokrātiskais laukums ir mazināts.

– Kāds ir ZM plāns turpmākajiem gadiem, lai padarītu vieglāku lauksaimnieku dzīvi?

– Sākušās pirmās diskusijas par nākamo periodu, kas sāksies 2028. gadā. Jāsaprot, ka jau 2027. gadā visu likumdošanu izstrādās nacionālā līmenī. Visticamāk, ka jau 2026. gadā Eiropas Komisija (EK) pieņems visas regulas. Līdz ar to nākamajā gadā sāksies intensīvas debates par to, kāds būs jaunais periods.

Labās ziņas ir tās, ka jaunā EK vadītāja ir paziņojusi – uzsvars ir uz sociālekonomiskajiem rādītājiem, jābūt balansam. Iepriekš pirmajā vietā bija vides un klimata prasības, saimniecību konkurētspēja nokļuva otrajā plānā, bet, manuprāt, jābūt otrādi. Piemēram, SIA “Alūksnes putnu ferma”. Tā nav zemnieku saimniecība, bet uzņēmums. Tajā brīdī, kad uzņēmums ir pelnošs un var piedāvāt produkciju visā Baltijā, eksportēt uz ārzemēm, nopelnīt naudu, tad arī viņi daudz iegulda videi draudzīgos pasākumos. Piemēram, uzliek saules paneļus un paši izmanto enerģiju, veido plānus par mēslu pārstrādi, biogāzi un daudz citu. Tās ir būtiskas videi draudzīgas lietas – to var izdarīt, ja nopelna naudu. Tāpat arī zemnieku saimniecības līmenī.

Mums jāsadarbojas Eiropas līmenī ar tām iestādēm, kas strādā ar tirdzniecību un starptautiskiem līgumiem. Tā ir mūsu visu Latvijas un Eiropas lauksaimnieku konkurētspēja ar trešajām pasaules valstīm. Daudzās valstīs ārpus Eiropas Savienības (ES) nav jāievēro tādi standarti kā mums, ir pavisam atšķirīgas labturības prasības, piemēram, vistas tur būros, bet Eiropā iet uz to, ka tās var brīvi pārvietoties. Ja to visu saliek kopā, tad mūsu lauksaimnieki nevar konkurēt, jo produkti no trešajām pasaules valstīm ienāk pie mums par daudz lētākām cenām.

Man ir plāns cieši sadarboties ar tiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri attiecīgās parlamenta komitejās strādā ar tirgus jautājumiem. Tas nav vienkārši, jo mēs uz tirgus jautājumiem skatāmies no lauksaimnieka viedokļa, bet EK skatās arī no industrijas viedokļa. Konkurētspējai jābūt godīgai.

Videi draudzīgā un zaļā saimniekošana arī ir svarīga sadaļa. Izpratne visu laiku attīstās un veidojas savādāk, piemēram, par lauksaimniecības augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Tagad ir arī droni, kas apsmidzina teritorijas, – tehnoloģijas attīstās. Jo vairāk tās attīstās, jo vairāk pieejamas mazām un vidējām saimniecībām. Pirms kāda laika tikai lielās saimniecības varēja ko tādu iegādāties. Svarīgi, lai mazās un vidējās saimniecības var sabalansēti attīsties, jo daļa lielo jau ir ekonomiski stabilas.

– Lauksaimnieki sūdzas par lielo birokrātiju un dokumentu kopumu, kas jāaizpilda. Vai nākamajā plānošanas periodā domājat mazināt birokrātisko slogu?

– Mēs ne tikai par to domājam, bet sniedzam priekšlikumus EK, jo birokrātija veidojas tā, ka viena kārta klājas pāri nākamajai. Eiropa izveido nosacījumus, pēc kā, lai Eiropas auditori atzītu mūsu maksājumus, mēs veidojam savu likumdošanu. Beigās sanāk, ka zemniekiem viss tiek sarežģīts, viņi vairs nesaprot šīs daudzās prasības. Tāpēc esam iesnieguši priekšlikumus, kā pareizāk dalībvalstīm piemērot atskaitīšanos, lai neveidotu birokrātiju.

Parasti saka – ko tie ierēdņi Rīgā saprot, bet ir arī jautājums – ko tie ierēdņi Briselē saprot? Jo dažreiz viņu priekšlikumi ir ļoti atrauti no reālās dzīves. Tāpēc arī braucam un tiekamies ar zemniekiem, lai varam daudzus jautājumus virzīt Briselē.

Zemniekam jau nav tikai lauksaimniecības zeme, ir arī meži. Ir jauna atmežošanas regula – ideja tāda, ka pasaulē daudzās valstīs cērt mežus, tad iestāda, piemēram, palmas, lai iegūtu palmu eļļu. Nocērt mežu un sāk ganīt lopus. Eiropa vēlējās cīnīties pret to un ieviest atmežošanas regulu, bet rezultātā izveidojas ļoti liela birokrātija. Lauksaimniekiem, ražotājiem, lopkopjiem un mežsaimniekiem jāpierāda, ka mēs te, Latvijā, piemēram, necērtam mežu un pēc tam nestādām kaut ko citu. No Latvijas viedokļa skatoties, tas ir nejēdzīgi. Jo Latvijā mežu platības ir pieaugušas – 20. gadsimta divdesmitajos gados bija 27 % mežu teritorijas, bet tagad ir jau 53 %. Lai atmežotu Latvijā mežu, ir ļoti stingri noteikumi. Neviens jau meža teritoriju netransformē lauksaimniecības zemē.

– Vai nebaidāties no plašākiem zemnieku protestiem, kā sola lauksaimnieki, jo ne visas prasības ir izpildītas?

– Lielākā daļa prasību ir izpildītas. Piemēram, 5 % PVN nav un nebūs, esam saglabājuši šos 12 %. Krievijas un Baltkrievijas imports arī ierobežots ne tikai Latvijā – tarifi ir arī ES. Tarifi spēkā kopš 1. jūlija, un statistika rāda, ka lielākajā daļā tas samazinājies simtprocentīgi. Protams, jāatceras, ka ES ir vienotais tirgus un Latvijā var parādīties Krievijas vai Baltkrievijas produkti, kas ievesti no citām ES valstīm.

No protestiem jau nav jābaidās, ar organizācijām ir jārunā, bet nekad nav tā, ka visu iespējams izpildīt. Un ne vienmēr tas, ko vieni pieprasa, ir labi citiem. Jāsaprot, vai konkrētās prasības ir visiem lauksaimniekiem un sabiedrībai kopumā pieņemamas. Mums vienmēr jāatrod līdzsvars starp visām lauksaimnieku nozarēm, un tas nav vienkārši.

– Vai pats vēl nodarbojaties ar biškopību un kāda situācija šobrīd ir šajā jomā?

– Diemžēl tam man vairs nav laika. Šobrīd biškopībai ir grūti laiki. Tirgus ir mainīgs, ar visiem Krievijas produktiem, ar to, ka mums jāpalīdz Ukrainai. Mums graudu cenas nav augstas, piena cenas pagaidām zemas, bet tās var celties. Medus ir viens no produktiem, kur ir sarežģīta situācija, jo jākonkurē ar citu valstu produkciju. Latvija viena tur neko nevar izdarīt, jo tas ir globālais tirgus.

Medus tirgū Eiropa ir importētāja – importē no Ķīnas, Meksikas, Argentīnas. Tas pats ir ar graudu tirgu. Eiropa pacēla tarifus, neļauj Krievijas graudus ievest, bet tāpat ved savus graudus uz, piemēram, Āfriku un pārdod par biržas cenām, kas ietekmē visu. Tas viss atsaucas uz mūsu ražotājiem. Tie ir lielākie izaicinājumi, kas notiek pasaules tirgos, un tas ietekmē arī mūs.

– Kā veicas ar budžeta plānošanu?

– Vadība sagatavojusi budžeta informatīvo ziņojumu. Tuvākajā laikā viss tiks precizēts pa ministrijām, un tad valdība oktobra vidū plāno apstiprināt budžetu, ko iesniegt Saeimā. Šobrīd esam devuši kārtīgu startu lielajam budžeta sprintam.

Salīdzinot ar citiem gadiem, šis ir sarežģīts budžets, jo vienmēr bija iespējas papildu līdzekļu iniciatīvu apstiprināšanai, bet tagad paliekam faktiski nulles līmenī. Tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm mēs esam labākā situācijā. Piemēram, Igaunijā ceļ PVN, bet iespējams, ka tas viss attaisnosies Alūksnes novadā, jo igauņi vairāk brauks te iepirkties. Tas palīdzēs mūsu ekonomikai.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi jūsu amatā?

– Tie, kas saistīti ar birokrātisko slogu, kas mums Latvijā ievieš izmaiņas.

Latvija ir valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu. Iedzīvotāji un nozares saka, ko vajag, tad kaut kas jākontrolē, jāpārbauda, lai būtu kārtība. Vienmēr jāatceras, ka jebkura funkcija maksā naudu. Bet mēs nenoņemam neko nost – katru gadu tikai pievienojam klāt jaunas, tā ir arī Eiropā. Jo vairāk funkciju pievienojam, jo tas izmaksā dārgāk. Sanāk, ka visas valsts pārvalde kļūst ļoti dārga. Varbūt liela valsts to var atļauties, tomēr Latvija nevar. Ja mēs runājam par kādu jaunu funkciju, tad jāskatās, kurā punktā var ko ņemt nost un vairs to nedarīt vai darīt vienkāršāk. Daudz runājam par vienkāršošanu, bet nekur netiekam. Piemēram, kādreiz Eiropā bija desmit regulas, teica, ka vajag vienkāršot un uztaisīt vienu. Ja bija desmit pa simts lappusēm, tad tagad uztaisa vienu ar 1200 lappusēm. Tas viss izmaksā ļoti dārgi gan Latvijā, gan Eiropā. Sarežģītākais ministra darbā ir reāli nonākt pie risinājumiem, kas saistīti ar pieminēto vienkāršošanu.

Bieži vien paši ražotāji sūdzas, ka viņus brauc kontrolēt, piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests. Mēs iesakām – varbūt varat nekontrolēt. Paiet zināms laiks, ražotāji tomēr vēlas, lai dienests brauc, jo viņi jau ne tikai kontrolē, bet arī daudz ko pastāsta, kā darīt labāk. Neskatoties uz to, es uzskatu, ka ražotājs pats ir atbildīgs par ražošanas procesu ne tikai valsts priekšā, bet, galvenais, savu pircēju un patērētāju priekšā.

Ja man nepatiktu savs darbs, nebūtu palicis politikā tik ilgi, cik esmu. Politiķa pienākumi ne ar ko īpaši neatšķiras no darba nevalstiskajās organizācijās – ja šīs organizācijas aizstāv konkrētās nozares, tad politiķim jāaizstāv iedzīvotāju, vēlētāju intereses.