Lai mēs kā cilvēce nepazustu
Viss nezināmais mūs iedzen šausmās –
Cik ilgi vēl stresosim nojautās drausmās?
Kad pirmie pumpuri dabā raisās,
Viss pie mums apgriezts ar kājām gaisā.
Lai netiktu ievilkti vīrusu karos,
Pat bērni vairs nedrīkst pulcēties baros.
Lai mēs kā cilvēce nepazustu,
Tuvākai draudzībai jāpārvelk krustu.
Mums jāievēro tie atstarpes metri,
Vismaz divi, bet vēl drošāk četri…
Kādreiz dzīvot daudz vieglāk bija,
Kad valdīja marksisma teorija –
Tautu veda uz priekšu kā teļu,
Ar pirkstu parādot pareizo ceļu.
Tagad kaut kāds nezināms vīruss
Iznīcina sievas un vīrus.
Pat Pāvests nespēj norādes dot,
Vai šis ir Dabas vai Dieva sods…
Bet aizdomas perina urķīgi prāti –
Vai neesam izpētes eksponāti?
Varbūt kāds cilvēku dzimums pēta
Un vienkārši graudus no pelavām vēta?
Vai kāds šo domu sauktu par sliktu,
Ja atzīts par derīgu graudu tiktu?
