Vai tikai patērējam?

Dabai nevar pavēlēt – rudens ir klāt. Ražas novākšanas laiks. Kā ir mums, mūsdienu latviešiem, audzējam paši vai iepērkamies veikalā? Diemžēl nākas secināt, ka esam pārvērtušies par patērētāju sabiedrību.

Cik no jums ir tādu, kuriem saimniecībā ir cūciņa vai gotiņa? Kā teikt, sava gaļa pie durvīm pati kāpj pannā. Godīgi sakot, manā paziņu lokā tādu nav. Ielā, kur dzīvoju, vistas klukst tikai vairs mūsu pagalmā. Vai tas ir izdevīgi, vai atmaksājas? Laikam jau nē, jo arī vistas grib ēdienu un rūpes. Bet tā ir laba sajūta – vismaz olas veikalā nepērkam, mums taču pašiem.

Kā ir ar dārzeņu audzēšanu? Cik liela sabiedrības daļa marinē, saldē – sagatavo ziemas krājumus? Te gan varu teikt, ka gandrīz katrs man pazīstamais kaut ko tādu dara – gurķi, kabači, tomāti, āboli. Kas gan var būt labāks svētdienā kā pankūkas ar sevis gatavoto ievārījumu?

Es no saviem skolas gadiem atceros kartupeļu talkas kopā ar klasi. Tas tik bija notikums! Cik nu tur tā strādāšana, bet kopības sajūta gan! Tagad jau vairs tā nav (atkal sanāk teikt, ka kādreiz zāle bija zaļāka), bērnus nedrīkst lieki nodarbināt. Un cik daudzām jaunajām ģimenēm ir tādi kartupeļu vai biešu lauki? Reti kuram. Jo? Mēs esam patērētāju sabiedrība. Ak, cik ērti ieiet veikalā un nopirkt. Kā tad ir izdevīgāk – audzēt pašam vai nopirkt veikalā? Visticamāk, ka otrais variants, bet… Savs ir savs. Protams, ieguldītais darbs un līdzekļi, lai izaudzētu brangu tomātu, garšaugu vai kāpostu ražu, nav mazs, bet tā ir īpaša sajūta – ar lepni paceltu galvu karsē burkas un gatavo sevis saražoto produkciju lietošanai bargajā ziemā.

Manuprāt, augsta pilotāža ir pašu gatavotie piena produkti, kas nozīmē, ka gotiņa ir jāuztur, tas jau nozīmē – saimniecība. Tāpēc tā ir mūsdienu augstākā pilotāža, jo šodien būt zemniekam nav viegli. Bet kādreiz taču tā bija ikdienišķa aina – govis, truši, aitas, cūkas. Piemēram, braucot uz Malienas pusi, kādreiz gandrīz katrā pļavā ganījās lopi. Kā ir tagad? Reti kur var manīt govis, un tad, ja tās ierauga, bērnos izraisa neviltotu sajūsmu – kaut kas neikdienišķs!

Ir taču ērti doties uz lielveikalu, lai iegādātos kāroto, bet vai nebūtu ērtāk atvērt savu pieliekamo un izņemt no tā sastāvdaļas vakariņām, pašam uzcept maizi? Tā jau laikam, vairāk vai mazāk, sāk pārvērsties par pagātni, ja neņem vērā tiešām dažus izņēmumus, kad cilvēki visu mēģina radīt, audzēt un lolot paši.

Atbalstīsim cits citu, audzēsim paši, iegādāsimies no kaimiņa vai no zemnieka tirdziņā! Apstāsimies savā patērētāju laikmetā kaut uz mirkli un ieelposim svaigu rudens gaisu!