Ritot pēdējām skolas dienām un kārtojot eksāmenus, 9. un 12. klašu skolēniem šis ir arī pēdējais laiks pārdomām – kur mācīties un ko darīt tālāk. Jauniešiem šī ir pirmā svarīgā izvēle, kas par sevi atgādinās visu turpmāko dzīvi. Lai arī cik banāli tas izklausīsies, šai izvēlei ir liela nozīme. Ja tā būs pareiza un veiksmīga, līdz pat pensijai varēs priecāties, cik tīkamu, aizraujošu un derīgu darbu dara, ja izvēle būs kļūdaina – jau pirmajā darba intervijā vai darbavietā jutīsies “ne savā ādā”.
Ir bērni, kuri jau bērnībā zina, kādu darbu vēlas darīt dzīvē, un mērķtiecīgi dodas šī mērķa virzienā – sapņo būt ugunsdzēsējs, piemēram, kā tētis, un par to kļūst; grib palīdzēt visām dzīvām radībām un kļūst par veterinārārstu; grib rosīties pa virtuvi un kļūst par pavāru. Es bērnībā gribēju kļūt par skolotāju un dziedātāju. Iztēlojos, kā mācu bērnus un ar sarullētu papīra gabaliņu zīmēju burtus uz skapja un mācīju iedomātus bērnus. Savukārt kā dziedātāju sevi iztēlojos uz skatuves skaistos un greznos tērpos, fonā dejojot dejotājiem. Šobrīd neesmu ne skolotāja, ne dziedātāja. Ja varbūt par skolotāju kādreiz varētu kļūt, tad kā dziedātāju gan sevi vairs neredzu.
Loģiski un likumsakarīgi soļi mani atveda līdz laikraksta redakcijai – avīze ir vieta, kur sevi redzu un jūtos piederīga. Kādēļ likumsakarīgi? Jau pamatskolas laikā man ļoti patika rakstīt skolas laikrakstam, arī vēlāk vidusskolā piedalījos skolas avīzes tapšanā. Vasaras brīvlaikā pastrādāju redakcijā, līdz sapratu, ka tā ir mana vieta, darbs, kas man patīk. Soli pa solim nonācu savā īstajā vietā un man ir tā laime darīt darbu, kas patīk. Ne bez garozas, ne bez asarām vai negulētām naktīm. Tas viss ir bijis, arī darbā, kas patīk un padodas. Patiesībā tā tam būtu jābūt – būt atbildīgam un raizēties, ja kas nesanāk. Taču tas atnāca pamazām, atbildība, izpratne par lietām un procesiem, neitrāls skats. Ar smaidu lasu savas pirmās slejas – vienkāršas un naivas. Lai arī kādas, bet manējās, kas bija kā sākumpunkts, lai augtu. Augtu joprojām, un šis process nebeigsies.
Izvēloties savu dzīves ceļu, jāieklausās savā sirdī. Nevis jādara, ko vēlas vecāki, vecvecāki, vai jāskatās, ko dara citi. Tikai tad, kad darīsi to, kas no sirds patīk, būsi laimīgs, darīsi ar prieku un viss izdosies. Tā tiešām ir! Lai visiem 9. un 12. klases abiturientiem izdodas izdarīt pareizo izvēli – mācīties un vēlāk arī strādāt profesijā, kas patīk un sagādā prieku.
