Tā kā liela daļa cilvēku ir mājās sēdētāji savas nevarēšanas dēļ, ne slinkuma, un nevar piedalīties aktīvajās dzīves norisēs, starp kuriem esmu arī es, mēģināšu izteikt mūsu kopīgās domas. Gribētu cerēt, ka nekļūdīšos, ja par tām atļaušos skaļi padomāt.
Viss grozās tikai ap naudu
Bez tās nekas nesanāk. Bet, kas ir tas noteicējs, cik mums katram iedot vai neiedot, un cik lielai jābūt tās vērtībai. Vai šim noteicēju pulciņam būtu tiesības spriest tikai par saviem labumiem, nedomājot par ceļa malā sēdētāju? Cik liela ir galējības norma? Blēdības bijušas, palasot vēsturi visos laikos, bet vai tik augstu tehnoloģiju laikmetā mums nebūtu vajadzības būt gudrākiem uz to cilvēcīgo pusi nevis uz to, kā apkrāpt citus? Piemēram, ar pensijām. Kungi pamanījās pensijas sev sataisīt tūkstošos. Bet, vai nav kauns, tās saņemot? Vajadzētu “pierauties” nevis vēl spīguļot. Ja būtu kaut jel kāda robeža, cik daudziem varētu pielikt pie pensijas! Un – kāda velna pēc runāt vēl par indeksāciju? Tas ir neizprotams svešvārds. Kāda šai darbībai jēga? Vajadzēja būt atklātiem un skaidri pateikt, ka dzimstība mūsu valstī ir zem katras kritikas, darba spējīgie aizbraukuši, valstī palikuši invalīdi, pensionāri, liela daļa šeit atstātie, varbūt arī pamestie bērni.
Lai jau būtu arī bezdarbnieki, bet viņus ar steigu būtu nepieciešams sadalīt pa grupām. Pirmie tur gozējas tādēļ, ka viņiem maksā, un tā ir labi. Otrie ir tie, kuri kaļ savus plānus. Un tikai trešie, kuri noteikti ir mazākumā, jūtas neērti šādā statusā, jo iepriekšējā darba vieta zudusi, likvidēta vai varbūt notikusi dzīves vietas maiņa. Varbūt tieši par šiem trešajiem vajadzētu piedomāt, nevis būt par slaistiem?
Parunāsim par cīņu ar
globālo sasilšanu!
Tas ir liels temats, kas aptvēris visu pasauli. Mēs, tie mazie, atkal gribam būt labie, kas pret to cīnīsimies. Mums taču nav nekādu rūpnīcu ar izmešiem tādos daudzumos, kā lielvalstīs, kuras par to nemaz “neklapē ar ausīm”. Mēs lauzām galvu, kā varētu atteikties no krāsns apkures, mazdārziņos nededzināt pērnās lapas, kļūsim visi par veģetāriešiem, ēdīsim svaigi, jo pārējais piesārņo! Es gan domāju, ka šeit labumu kungiem var ienest soda naudas, nodokļi un nezin vēl kas! Nekļūsim rīmas uz čaklu cilvēku rēķina!
Štrunts par bitēm, ka tik medus
It kā nenozīmīga frāze un tomēr… Esmu sieviete gados – pensionāre. Jau ilgāku laiku veselības problēmu dēļ neesmu apmeklējusi teātri, bet tagad grasos to darīt. Līdz šim skatos vien televīzijā, bet tas nav tas, kas klātienē, kad to darīju bieži. Pārlasu izrāžu repertuāru un nosaukumus, bet bažījos, vai pēc pirmā cēliena vai pat ātrāk man nevajadzēs zāli pamest! Kāpēc mūsu mākslas lielie korifeji pieļauj kropļot vēsturi, smieties par sen viņsaulē aizgājušiem talantiem, rakstniekiem? Vajagot laikmetīgi. Piedodiet, mums vajag atspoguļot to laiku, lai jaunie mācās, lai zina, kā cilvēki dzīvoja, kā izskatījās, nevis izrādīt ķēmības ar laikmetīgu garšu, kurām apakšā skan viedie vēsturiskie vārdi.
Regīna Sopule,
“Alūksnes un Malienas Ziņu” lasītāja Liepājā
