Kur ir Bogdanovu ģimene, tur paredzama jautrība.
Kur ir Bogdanovu ģimene, tur paredzama jautrība.
Jau 22 gadus Alūksnes rajona Jaunalūksnes pagasta “Karitānos” ģimenes ligzdiņu veido un sargā Bogdanovu ģimene: Rasma, Aleksandrs un trīs bērni – Gatis, Agnese un Rustams. Vietējie iedzīvotāji viņus raksturo kā jautru, saskanīgu un interesantu ģimeni.
“Ģimene – tā ir mūsu ikdiena un sadzīves notikumi. Tur mēs smeļamies enerģiju. Ģimene – tie ir mūsu bērni. Mūsu ģimenē valda princips: viens par visiem un visi par vienu,” saka Rasma un Aleksandrs Bogdanovi.
Piedzīvoti kuriozi
“Pavasarī mūsu ģimene svinēja 22 gadu jubileju. Ar Aleksandru esam pazīstami jau 25 gadus. Iepazināmies Smiltenes tehnikumā. Es biju meitene no Alūksnes puses, bet viņš stalts puisis no Madonas rajona. Trīs gadus cerējāmies un tad apprecējāmies. Kāzu iniciators bija Aleksandrs, jo divas nedēļas pēc kāzām viņam bija iesaukums uz diviem gadiem armijā. Viņš baidījās mani atstāt neprecētu. Tagad cilvēki šausminās, kāda ir mūsdienu jaunatne. Es uzskatu, ka katrai paaudzei ir savas īpatnības, bet viena īpašība ir kopīga – draudzība. Kad tad lai jaunie iztrakojas, ja ne jaunībā,” saka Rasma. Aleksandrs atceras, ka tehnikuma laikā, meitās ejot, piedzīvoti daudzi kuriozi. “Bēgu pa ceturtā stāva logu no mācību daļas vadītājas, lai nenoņem stipendiju. Dziedājām dziesmu “Akmens tavā logā”, kas zemtekstā aicināja meitenes atvērt logu. Dažas audzinātājas mūs ar Rasmu uzskatīja par brāli un māsu, jo ārēji bijām diezgan līdzīgi. Tā bija mūsu priekšrocība, jo “brāli” nevarēja nelaist ciemos pie “māsas”,” smej Aleksandrs.
Lielākā vērtība ir bērni
“Esmu dzimusi Vēža zīmē, un šiem cilvēkiem bērni ir dzīves lielākā vērtība,” atzīst Rasma. Kad piedzima Rustams, Aleksandrs bija armijā. “Vēl tagad saglabājusies vīramātes rakstīta mīļa vēstule, jo tolaik dzemdību namā apmeklētājus nelaida. Mazajā lapiņā bija tik daudz sirsnības un mīļuma, ka es nejutos viena.
Agnese piedzima mājās, un dzemdībās piedalījās arī tētis. Nesen kādā televīzijas raidījumā teica, ka Leldes Vikmanes vīrs bija pirmais vīrietis Latvijā, kas piedalījās dzemdībās. Mūsu ģimene var to apstrīdēt,” stāsta Rasma.
“Jaunākais dēls Gatis piedzima ar ļoti gaišu ādas krāsu, bet ogļu melniem matiem. Viņš mūsu ģimenē ir gudrākais, ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs. Jau no agras bērnības viņš izrādīja interesi par burtiem un cipariem. Viņam viss nāk pats no sevis. Lai gan Gatis ir jaunākais bērns ģimenē, viņš palīdzēja Agnesei un Rustamam risināt matemātikas uzdevumus. Tagad bērni ir lieli. Gatis mācās 11.klasē E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, Agnese – Rīgas 34.arodvidusskolā par modelētāju, bet vecākais dēls Rustams aprīlī atgriezās no dienesta un strādā Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā. Vienmēr uztraucos par bērniem. Nenorādu, ko un kā darīt, bet man vajag zināt, kā viņiem klājas, lai vajadzības gadījumā varu palīdzēt,” saka Rasma.
Ir daudz tradīciju
Bogdanovu ģimenē ir noturīgas un interesantas tradīcijas. “Sestdienas vakarā ejam pirtī, jo tā ir vieta, kas pulcē ģimeni vienkopus. Lieldienās cenšamies izdomāt ko interesantu. Mīļākā ģimenes tradīcija ir kāzu gadadiena, kad vīrs un bērni pasniedz dāvanu,” saka Rasma.
“To mīļumu un sajūtu nevar vārdos izstāstīt. Reizēm dāvinātājs nespēj sagaidīt īsto laiku, tāpēc pasniedz ātrāk, bet ziedus vienmēr saņemu īstajā dienā. Vienreiz, rītā pamostoties, uz spilvena ieraudzīju sniegpulkstenīšus. Šie ziedi bija arī manā līgavas pušķī, ko veidoja Aleksandrs.
Vienreiz visi bijām aizmirsuši kāzu gadadienu. Pulksten 21.00 vecākais dēls atcerējās, bet mājās nekā nebija. Gājām uz pagrabu un jau pēc stundas sēdējām pie svētku galda. Šogad abi ar vīru no bērniem saņēmām īpaši interesantu un netradicionālu, vārītu dāvanu – garneles,” atceras Rasma.
Bērni izauga paši
Rasma un Aleksandrs smej, ka bērnus nav audzinājuši. Viņi esot auguši paši. “Darba kolēģi man saka, ka es par daudz rūpējos un uztraucos par savām atvasītēm. Bet es savādāk nevaru. Var teikt, ka bērni ir uzauguši kā viens vesels. Ja bērnībā viņi pastrādāja kādu palaidnību, tad ļoti saliedēti un meistarīgi prata to noslēpt un viens otru nenodeva. Rustams vienmēr jutās atbildīgais, kas pieskata mazākos,” stāsta Rasma. “No mātes mācījos, ka nevajag iejaukties bērnu ģimenes dzīvē, bet par to, ko dara bērns, ir jāinteresējas vienmēr. Apbrīnoju vecākus, kam neinteresē bērna gaitas. Ja arī bērns ir izdarījis ko sliktu, vajag noskaidrot, kāpēc viņš tā darīja, nevis klupt uzreiz virsū un sodīt,” uzskata Rasma.
Svin Mātes dienu
Rasma atzīst, ka katru gadu Mātes dienā saņem mīļus apsveikumus no bērniem. “Bērnībā savai mātei rakstīju apsveikuma kartītes Starptautiskajā sieviešu dienā, jo tolaik Mātes dienu nesvinēja. Vīrs smej, ka es mūsu ģimenē esmu universāls cilvēks – māte, sieva, pavārs, ārsts, frizieris, veļas mazgātāja un pavarda sargātāja,” stāsta Rasma. Viņa apgalvo, ka bērni prot sagādāt pārsteigumus ne tikai Mātes dienā, bet arī ikdienā.
Mācās no vīramātes
“Par savu vīramāti un vīratēvu varu teikt tikai labus vārdus. Visām sievietēm vēlu tādu vīramāti. Kad apprecējos, man bija tikai 18 gadi. Viņa bija mana dzīves skolotāja. Vīru armijā pavadīju viena, bet mājās gaidījām jau divatā ar vecāko dēlu Rustamu. Gaidīt bija grūti, jo Aleksandrs dienēja Afganistānā. Trīs mēnešus viņš nerakstīja nevienu vēstuli, jo tas bija aizliegts. Bija sajūta, ka viņš ir pazudis, bet vīramāte prata ar mani to visu izrunāt. Viņas labākā īpašība ir tā, ka viņa nekad cilvēkam lieki neuzbāžas. Vīramāte redzēja, ka es pārdzīvoju, bet ļāva man nomierināties un tikai tad uzsāka sarunu,” saka Rasma.
Vecākus vieno bērni
“Mūsu bērniem ir apmēram divu gadu starpība. Katrs no viņiem ir personība, bet visi ciena vecākus. Neviens no bērniem nekad pret mums nav pacēlis balsi. Ja mūsu domām nepiekrīt, tad pasaka mierīgi,” apgalvo Rasma. Viņa atzīst, ka meitai mājas ir ļoti mīļas. “Agnese mācās Rīgā, bet nav bijusi tāda nedēļas nogale, kad viņa neatbrauc. Te meita smeļas enerģiju, lai var atkal mācīties,” saka Rasma. Vecāki apgalvo, ka Agnese ir ļoti darbīga, enerģiska un emocionāla. “Viņa var atdot sevi visu darbam, ja tas viņai patīk,” viņi saka. Vecāki smej, ka bērni ir sadalīti ļoti kristīgi. “Gatis ir tēta dēls, jo ārēji ir ļoti līdzīgs viņam, bet Rustams ir “mans dēls”, jo ārēji ir līdzīgs man. Agnesei ir kaut kas no tēta un mammas, tāpēc viņa ir “kopīgais” bērns. Mēs bērnus nešķirojam, bet tētis reiz atzina, ka viņam mīļāka ir meita, lai gan vīrietim glaimo, ja pirmdzimtais ir dēls,” domā Rasma.
Nepamet vecāku mājas
“Jo lielāki aug bērni, jo spēcīgāk izjūtam kopību ar viņiem. Esmu novērojusi, ka viņiem negribas aizklīst tālu no mājām. Kāds neredzams spēks viņus velk atpakaļ. Man ir prieks, ka viņi jūt arvien ciešāku saiti ar dzimtajām mājām,” uzsver Rasma. Ģimenes mīļākā vieta mājās ir virtuve. “Vakaros, kad pie virtuves galda dzeru tēju, nemanāmi man pievienojas arī pārējie. Tad mums ar bērniem parasti raisās “lielo cilvēku sarunas”. Darba dienās brokastis ēd katrs savā laikā, bet svētdienās visi kopā mielojamies ar Rustama draudzenes Evitas salātiem. Viņa ir salātu eksperts,” saka Rasma.
Bērnībā attēloja vecākus
Bogdanovu ģimenes bērni sadzīvo draudzīgi un ir izpalīdzīgi. “Kad bērni bija mazi, viņi pie mājas gaidīja kaimiņu tantes, kas nāca no autobusa ar smagām somām, un aiznesa tās līdz viņu mājām. Par labo darbu tantes iedeva kādu saldumu, ko viņi atnesa mājās un kristīgi sadalīja līdz pēdējai konfektei. Bērnībā viņi rīkoja dažādus pārgājienus. Nebija svarīgi, cik tāls bija gājiens, jo bieži vien tas beidzās tepat aiz šķūnīša stūra, bet svarīgs bija sagatavošanās process – somu krāmēšana un maltītes gatavošana līdzņemšanai,” atceras Rasma. Interesanti, ka bērnu rotaļas esot bijušas atkarīgas no vecāku darbavietas. “Kad mēs ar vīru strādājām fermā, viņi arī darīja to pašu. Kad sāku strādāt Bejas pasta nodaļā, viņi mājās uz palodzes spēlēja pastu,” stāsta Rasma.
Ir paraugs citiem
Liekas pats par sevi saprotams – ja kaut kur ir kāzas, tad vedēji būs Bogdanovi. Viņi dzīvē ir ievadījuši vairāk nekā desmit pārus. “Pirmajiem pāriem, kas mūs aicināja par vedējiem, atteicām, jo kopā bijām nodzīvojuši tikai trīs gadus. Uzskatījām, ka paši vēl neesam tik labi iepazinuši ģimenes dzīvi, lai varētu kādam būt par paraugu. Kad kopdzīvē bija aizvadīti pieci gadi, piekritām, jo kāds kursabiedrs teica, ka pāris, kas kopā nodzīvojis piecus gadus, esot izveidojis stabilas attiecības. Kāzu scenārijus parasti domāju es, bet vīra ziņā ir atribūtu sagatavošana. Piekrītot būt par vedējiem, mums bija savs noteikums. Brīdinājām pārus, ka mums ir trīs bērni, kurus nav, kur atstāt, tāpēc arī viņi būs līdzi. Ja jaunais pāris ar to nebija mierā, mēs nepiekritām. Bērni zināja, kad drīkst pie mums pienākt kaut ko pajautāt un kad ne. Kad bērni paaugās, viņi mums palīdzēja kāzu organizēšanā,” stāsta Rasma.
Ir dzejas kritiķis
“Uzskatu, ka lauku cilvēkam nav brīva laika, jo laukos nekad netrūkst darba. Ja man tāds būtu, es darinātu rokdarbus. Tagad man neatliek laiks adīšanai. Patīk lasīt grāmatas, it īpaši par Latvijas vēsturi, kara laikiem un senām, noslēpumainām pilīm un galma intrigām. Vīram ir savdabīga aizraušanās – māzeru (koka izaugumu) seju veidošana un krāšana. Kad viņam tiek rokās māzers, mājās valda klusums. Visi izgatavotie darbi stāv mājās, bet viens ir uzdāvināts ģimenes draugam Jautrītei Motorinai. Mūsu ģimenei ir maz draugu, bet uz tiem, kas ir – Jautrīti Motorinu un Jautrīti Āboliņu- zinām, ka var paļauties. Otra vīra aizraušanās ir dzejas rakstīšana, kam es esmu pirmā klausītāja. Dzejošana sākās pavisam nejauši, kad jaunākajam dēlam uzrakstīja dzejoli par zaķīti un kāpostiem,” atceras Rasma. Kopīgs ģimenes brīvā laika pavadīšanas veids savulaik bija krustvārdu mīklu minēšana. “Gatis no tā vēl tagad nav atteicies. Viņš arī mūs vēl joprojām tajā prot nemanāmi iesaistīt,” saka Rasma.
Svarīga ir saskaņa
“Laimīga ir tā ģimene, kur valda saskaņa un skraida pulciņš bērnu. Bērniem ģimenē ir ļoti liela nozīme, jo viņi divus cilvēkus saista uz mūžu. Es vienmēr saviem pāriem, kam esam vedēji, saku, ka nav liela māksla izšķirties, bet gan palikt kopā, mācēt sadzīvot, izrunāt ar otru problēmas un atrast vidusceļu. Izšķirties var katrā brīdī, bet ir jālieto visi iespējamie līdzekļi, lai paliktu kopā un saglabātu ģimeni. Manuprāt, mūsdienu jaunajām ģimenēm ir grūti uzsākt kopdzīvi, jo nav materiālā nodrošinājuma. Jā, ir teiciens, ka nauda nav galvenais, bet tai ir liela nozīme ikdienas dzīvē un pāra attiecību saskaņā,” uzskata Rasma.
fakti
Kopš 1993. gada Rasma Bogdanova strādā par Bejas pasta nodaļas vadītāju.
Kopš 1995. gada Aleksandrs Bogdanovs ir pastnieks Bejas pasta nodaļā.
1979.gada 1.oktobrī Bogdanovu ģimenē piedzima vecākais dēls Rustams, 1982.gada 22.aprīlī meita Agnese, bet 1983.gada 1.oktobrī pasaulē nāca Gatis.
Bogdanovu ģimenes vizītkarte
Ģimenes dibināšanas laiks: 1979.gada 14. aprīlis.
Ģimenes locekļi: mamma Rasma, tētis Aleksandrs, vecākais dēls Rustams, meita Agnese un jaunākais dēls Gatis.
Mājvieta: Jaunalūksnes pagasta “Karitāni”.
Ģimenes vaļasprieks: čigānos iešana kāzās.
Īpašas pazīmes: neizsīkstošs humora gars.
Pavasaris ir mūsu laiks
“Var teikt, ka esam veģetāriešu ģimene, jo gaļu uzturā lietojam ļoti maz. Tāpēc pavasaris ir mūsu laiks. Gatavojam salātus no skābenēm, nātrēm, pienenēm un salātiem. Ēdam arī puķes, jo ļoti vērtīgas ir gaiļbiksīšu lapas, ko sagriežam un liekam uz maizītēm. Šajos augos ir ļoti daudz vitamīnu,” stāsta Rasma.
Ko citi saka par viņiem
“Man ar Bogdanovu ģimeni ir “pases vecuma” (16 gadi) draudzība. Tā ir ģimene, kas man ir palīdzējusi visgrūtākajos brīžos. Mums ir tādas attiecības, ka viņi var nākt pie manis 24 stundas diennaktī pēc palīdzības un es pie viņiem. Rasma kā saimniece un māte ir diplomātiska un prot nogludināt visus asumus, bet Aleksandrs ir ļoti interesanta personība ar radošu garu. Viņi ir gaiša ģimene, kas viens otru un apkārtējos saprot,” saka apdrošināšanas akciju sabiedrības “Balva” aģente Jautrīte Motorina.
Ko bērni saka par vecākiem
“Vecāki ir mani tuvākie cilvēki. Tētis ir ļoti nesavtīgs cilvēks, bet mamma ir tā, kas visus pulcina ap sevi. Vecāki nekad mums nav uzspieduši savu viedokli,” saka Agnese. “Esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi man ieaudzināja kārtību, patstāvību un mīlestību vienam pret otru. Uzskatu, ka vecāki visu laiku viens otru papildina. Apbrīnoju viņu prasmi tik ilgi nodzīvot kopā un izaudzināt trīs bērnus, jo tas nav viegli. Es zinu, ka vecākiem vienmēr būšu bērns, par ko viņi uztrauksies,” atzīst Rustams. Jaunākais dēls Gatis uzskata, ka mamma ir gudra un skaista sieviete, bet tētis ir cilvēks ar ļoti bagātu fantāziju.
Ko mamma saka par tēti
“Viņš ir ģimenes labā dvēsele, ideju “ģenerators” un nesavtīgs cilvēks. Viņš sev neatstās neko, bet dalīsies ar mani un bērniem. Reizēm ir sajūta, ka viņam neko nevajag, jo viņš vienmēr ir gatavs upurēties ģimenes labā,” saka Rasma.
