Par vienu mazāk

Ar jūliju jau tā nelielais Latvijas reģionālo laikrakstu pulciņš kļuvis vēl mazāks. Slēgts reģionālais laikraksts “Ludzas Zeme”, kas iznāca gan latviešu, gan krievu valodā un aptvēra lasītājus Ludzas, Zilupes un Kārsavas pusē. Reģionā, kas ir tiešā robežā ar Krieviju, ir īpaši svarīgi sargāt informatīvo telpu, uzsver mediju pētnieki, taču tagad pierobežas mediji ir gājuši mazumā.

“Sevišķi laukos mums nav nekādas citas saziņas. Internets arī ne katrā mājā ir. Kaut arī Zilupē es dzīvoju, bet tur visa nomale – Zilupe, Pasiena, visi lasa avīzi. Pasūta, gan kioskā pērk, gan tagad veikalā. Kas piedzimis, kas nomiris – to var apskatīt. Bet nav vairs. Skumji,” sabiedriskajam medijam teica kāds “Ludzas Zemes” lasītājs. Domāju, ka līdzīga situācija ir katrā attālākajā novadā, īpaši pierobežā. Publiskajā telpā “Ludzas Zemes” redaktore Laima Linuža skaidro, ka medijam pietrūka valsts un pašvaldības atbalsta. Pēdējais piliens avīzes slēgšanai bijis neapstiprinātie projekti no Mediju atbalsta fonda, kas vairākus gadus ir būtisks finansiāls atspaids ne vien “Ludzas Zemei”, bet daudziem reģionālajiem medijiem.

Kaut arī “Ludzas Zemes” tirāža bija 2000 eksemplāru, kas ir vairāk nekā “Alūksnes un Malienas Ziņām”, pat neliela reģionālā medija slēgšana ir zaudējums ne tikai lokālajai, bet kopējai Latvijas informatīvajai telpai. Turklāt Ludzas avīzes slēgšana šogad nav vienīgais precedents, līdz ar janvāri darbību pārtrauca arī Dobeles novada laikraksts “Zemgale”. Katrs šāds notikums, īpaši ilglaicīgajiem mediju nozares cilvēkiem, ļoti sāp. Reģionālie laikraksti ir pārdzīvojuši visus iespējamos laikus, iznākot pat kara laikā, taču nu tiem jāizdzīvo sarežģītos tirgus un paradumu maiņas apstākļos. Tendence rāda, ka abonentu skaits reģionālajiem laikrakstiem ik gadu sarūk par četriem līdz pieciem procentiem, bet ražošanas izmaksas pieaug. Energoresursu, pasta piegāžu, papīra, kā arī minimālās algas kāpumam pretī ir sarūkošs abonentu skaits, un šajā cīņā grūti prognozēt uzvaru. Un pie vainas nav tikai laikmets, redakcijām pietrūkst arī darbinieku resursa, jo šī nav atalgotākā profesija, kaut nereti jāstrādā 24/7. Protams, reģionālie laikraksti iet līdzi laikam un piedāvā arī digitālo saturu un e-avīzi. Interese par e-avīzi pieaug, tomēr digitālajiem risinājumiem bez drukātās avīzes pagaidām grūti pastāvēt. Taču uz to strādājam, jo nākotne, kā zinām, būs digitālajā vidē.

Grūti pateikt, kā būtu izvērsies divu vietējo laikrakstu liktenis mūsu nelielajā reģionā – to pašlaik var tikai minēt. Viens ir skaidrs – izdzīvot un radīt saturu palīdz sadarbība. Reģionālajiem laikrakstiem ir jāturas kopā, jo viens nav karotājs nedz ar laikmeta izaicinājumiem, nedz ar valdības lēmumiem, kas izdzīvošanu/neizdzīvošanu ietekmē. Latvijas valsts varas gaiteņos nereti tā ir – ja kaut kas notiek, tad sāk domāt. Cerams, ka “Ludzas Zemes” slēgšana liks politiķiem pievērst lielāku uzmanību mazajiem reģionālajiem medijiem.