Gandrīz katrs no mums varētu apgalvot, ka lielākā dzīves vērtība ir ģimene. Kādam tā ir bioloģiskā, kādam audžuģimene… Malienā dzīvo kāda ļoti jauka ģimene, kurā aug seši bērni. Tikšanās ar mammu Mariju Aleksjuku bija ļoti sirsnīga, emocionāla un patiesa. Bija interesanti uzzināt, kā sieviete ar sešiem bērniem spēj būt tik smaidīga un spēka pilna. Bērni viņai dodot enerģiju! Viņa ar vīru šiem bērniem ir devusi otro iespēju dzīvē, un vienmēr mājā jūtama mīlestība.
– Jūs esat dzimusi un augusi Ukrainā.
– Dzīve tā sakārtojās, ka pirms 31 gada atbraucu uz Latviju. Tie bija gadi, kad Ukrainā bija grūti, daudzi brauca prom, arī es pamēģināju. Sākumā strādāju Jaunannas fermā, pēc tam jau nonācu Malienā. Ar Todoru iepazinos Malienā gadu pēc atbraukšanas uz Latviju. Bet, kas ir interesanti, arī viņš ir no Ukrainas! Viņš te jau bija atbraucis agrāk. Bija interesanti uzzināt, kā šeit dzīvo un iejutušies savējie no Ukrainas. Tā arī pamazām draudzība pārauga mīlestībā. Es latviešu valodu iemācījos ātri. Man ir uzskats: ja es te dzīvoju, tad man arī jāzina valoda. Un man patīk latviešu valoda. Sākumā bija grūti – stāvēju kopā ar vietējiem un nesapratu, viņi runā par mani labu vai sliktu. Mēs svinam visus latviešu svētkus, es Latviju izjūtu kā savu.
– Un Ukrainu?
– Tur neesmu bijusi gadus desmit… Ukrainā dzīvo brālis, bet mēs sazināmies ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, līdz ar to ir sajūta, ka esam blakus. Brālis bijis arī ciemos pie mums. Arī vīra radi brauca pie mums. Tagad jau daudz ir aizgājuši aizsaulē.
– Vienmēr esat strādājusi fizisku darbu?
– Jā, tas mani nekad nav biedējis. Fermā nekad nebija viegli. Bet pirms 21 gada no Malienas pamatskolas izskanēja piedāvājums strādāt tur par apkopēju. Es ar lielāko prieku piekritu. Esmu skolā divpadsmit gadus strādājusi arī par pavāra palīgu. Tomēr beigās atgriezos atkal pie apkopējas darba, jo virtuvē bija par smagu – visu dienu biju uz kājām. Sekas jūtu vēl tagad, jo jau pusgadu dzīvoju mājās veselības problēmu dēļ.
– Tad jums Malienas pamatskola ir ļoti nozīmīga?
– Jā, ne tikai tāpēc, ka tur strādāju, bet arī tāpēc, ka tur mācījušies un mācās mani bērni. Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par šo skolu. Ļoti skumji, ka Malienas skolai draud slēgšana, mēs visi esam uztraukušies. Es tomēr ceru, ka viss būs kārtībā un šī iecere nepiepildīsies – mēs visi cīnīsimies līdz pēdējam!
– Kā sākās jūsu ceļš uz audžuģimenes statusu?
– 2007.gadā man piezvanīja no bāriņtiesas un piedāvāja apmeklēt audžuģimeņu kursus. Es aizgāju intereses pēc, pirms tam man nebija nekādu domu, ka es varētu būt audžumamma. Pagāja gads, un man atkal zvanīja no bāriņtiesas – tad jau ar nopietnu piedāvājumu: vai es varētu uz kādu laiku paņemt pie sevis divas māsiņas un vienu brālīti… Mājās parunāju ar vīru, un tad izlēmām: labi, uz kādu laiciņu lai padzīvo pie mums. Arī mūsu abas meitiņas Katrīna un Annija ļoti sapriecājās un teica: ņemsim, ņemsim! Sākums nebija viegls. Biju samulsusi. Viņi kādu laiku dzīvoja krīzes centrā, un tās dienas sākumā mani sauca par skolotāju. Bet tad vakarā jau es biju mamma – tā viņi mani sauc vēl šodien.
– Kā pie jums nonāca vēl viens bērniņš?
– Pagāja laiks, un es atkal saņēmu zvanu no bāriņtiesas. Esot arī mazais brālītis, kurš meklē audžuģimeni. Es domāju: ja pie mums ir trīs, tad viens neko vairs nemainīs. Un svarīgi bija arī tas, lai brāļi un māsas ir kopā. Kad viņu atveda, viņš raudāja, nesaprata, kas notiek. Bet ar laiku pierada. Tā nu šie četri bērni pie mums dzīvo vēl šodien.
– Kas ir jūsu lielākais atbalsts?
– Tas vienmēr bijis mans vīrs, bez viņa mēs nebūtu tik kupla un saticīga ģimene. Viņam ļoti patīk bērni. Vispār ir tā, ka ģimenē stingrā esmu es, bet vīrs ir pielaidīgāks. Viņam arī ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar visiem bērniem, kaut ko pagatavot… Kad vecākie bērni piektdienās brauc no Smiltenes, tad vīrs vienmēr viņus sagaida Alūksnē.
– Ko viņi dara Smiltenē?
– Vecākais dēls Ivars tagad jau otro gadu mācās Smiltenes tehnikumā, nedēļas nogalēs brauc mājās. Viņš man zvana katru vakaru, apjautājas, kā man iet, kā jūtos. Un tas notiek tiešām katru vakaru. Arī māsa Laura šogad mācās Smiltenē un apgūst pavāra profesiju. Man sirds ir mierīga – viņi abi kopā katru piektdienu brauc mājās.
– Kāda ir jūsu ikdiena?
– Kamēr lielais brālis un māsa ir Smiltenē, tikmēr pārējie četri mācās Malienas pamatskolā. Es katru rītu viņus aizvedu, pēc tam braucu pakaļ. Tā arī paiet mana ikdiena – pa dienu visu sakopju, jo mājā jau vienmēr ir, ko darīt. Vīrs strādā celtniecībā, tāpēc parasti mājās ir vēlāk. Zinu – ja man nebūtu bērnu, es jau sen būtu veca, slima un nogurusi. Bērni dod dzīvesprieku un enerģiju. Viņi dod stimulu dzīvot!
– Kā visi bērni sadzīvo?
– Bērnu vecumi ir ļoti līdzīgi: Aigaram ir 10, Annijai – 11, Diānai – 14, Katrīnai – 15, Laurai – 17, Ivaram – 18 gadi. Katrīna un Annija ļoti gaidīja un gribēja, ka mūsu ģimenē ienāk vēl bērni. Arī tagad, kad Laura un Ivars atbrauc no Smiltenes, mājās ir smiekli, troksnis un laimes sajūta. Viņi visi ir brāļi un māsas. Mēs ar vīru nevienu nešķirojam – visi viņi ir mūsu ģimene. Protams, katram bērnam ir savs raksturs. Man svarīga ir tīrība, tāpēc to bija svarīgi iemācīt arī visiem bērniem. Ar audžubērniem sākumā negāja viegli, jo viņi bija auguši citādākā vidē, bija jāsāk mācīt paši higiēnas pamati, bet tagad viss ir kārtībā. Katrs bērns aiz sevis saklāj gultu, satīra, viņi visi man un vīram ir lieli palīgi.
– Kāda bija audžubērnu dzīve, līdz viņi nonāca pie jums?
– Viņi ir no Jelgavas, ir arī vecākā māsa, kura man piezvana uz svētkiem, apjautājas, kā mums klājas. Viņa ir pateicīga mūsu ģimenei. Bet bērni nav satikuši savu vecāko māsu… Es nekad neesmu teikusi nevienu sliktu vārdu par viņu bioloģisko māti. Katram dzīvē var notikt visdažādākās lietas, situācijas. Kas to zina, cik viņai pašai grūti bijis. Mūsu audžubērniem nav bijusi viegla bērnība. Ir bijušas šausminošas situācijas, un visu viņi ir pārvarējuši. Esmu ievērojusi, ka audžubērniņi, runājot par savu bioloģisko māti, saka: tā – viņi nenosauc viņas vārdu… Kamēr viņu bioloģiskais tēvs vēl bija dzīvs, neliels kontakts bija arī ar mammu, bet tagad vairs nav.
– Audžuģimenes statuss mēdz būt nepastāvīgs, bet pie jums audžubērni jau ilgi ir ģimenē.
– Jā, audžuģimenes statuss mēdz būt nepastāvīgs, bet mums ir paveicies – kā bērni pie mums nonāca, tā dzīvo vēl šodien. Bija gan kāds gadījums… Viņus gribēja adoptēt kāda ģimene no Amerikas. Tas bija grūts laiks, kad es kā audžumamma neko nevarēju darīt. Ivaram toreiz bija 12 gadi, un tieši viņš bija tas, kurš izrādīja pretestību aizbraukšanai. Kāda ģimene no Amerikas piedāvāja visus bērnus adoptēt. Tad sākām runāt ar bērniem, krāmējām somas… Es biju bezspēcīga, jo audžuģimenēs tā notiek.
– Tomēr bērni vēl joprojām ir ar jums..!
– Tepat skolā notika tikšanās ar topošo ģimeni. Tad Ivars uztaisīja traci, ka viņš vēlas palikt ar mums, nekur nebrauks. Bērniem tika atvestas dārgas dāvanas, mazākie tās paņēma apskatīt, bet Ivars pat nepieskārās. Viņš palika ar mani, bet pārējie devās uz Rīgu. Kad man zvanīja no Rīgas, tad ziņoja, ka mazie grib redzēt brāli. Ivars aizbrauca pie viņiem. Pēc divām dienām man no Rīgas zvanīja sociālā darbiniece un teica, ka ved mums bērnus atpakaļ: viņi negribēja braukt. Viņi taču bija domājuši, ka ir Rīgā uz laiciņu. Kad sāka krāmēt mantas uz Ameriku, viņi domāja, ka brauks pie mums, tāpēc visi pateica, ka grib pie manis atpakaļ. Tas bija smags brīdis mums visiem, es katru dienu raudāju… Tie taču ir dzīvi bērni, nevar ar viņiem spēlēties! Bet, kad viņi atbrauca atpakaļ uz mājām, mēs visi bijām tik laimīgi! Tas nav vārdos izstāstāms… Ivars bija tas, kurš cīnījās līdz beigām. Paldies viņam, ka visi esam kopā!
Jau tad, kad gāju audžuģimeņu kursos, mūs brīdināja, ka tas ir kā darbs – kāds bērns ienāk ģimenē, bet tas ir tikai uz laiku, kamēr viņš var atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai tiek adoptēts. Mūsu gadījums ir īpašs – mūsu četri bērni, kas ienāca ģimenē, šeit ir ilgi, un par to esam laimīgi. Bērniem jāaug ģimenē.
– Kādi ir jūsu bērni?
– Es ceru, ka viņi visi domā par mani tikai labu (smaida). Es no viņiem saņemu ļoti lielu atbalstu. Kādreiz mocījos ar migrēnu. Tad cits pēc cita pie manis pieskrēja ar ūdens krūzīti, mitru dvielīti, apjautājās, kā jūtos… Es lepojos ar visiem saviem bērniem! Ivars pagājušajā vasarā vienu mēnesi pastrādāja, pēc tam no darba devēja dzirdēju ļoti labas atsauksmes. Tas man kā mammai nozīmē ļoti daudz! Man prieks, ka abi ar vīru bērniem esam iemācījuši darba tikumu. Visi mūsu bērni cenšas, mācās. Varbūt reizēm kādam kas neizdodas, bet tas viss ir normāli.
– Kas bijis visgrūtākais?
– Sākumā bērni nemācēja un nesaprata, kas ir kārtība. Protams, ir bijis kāds brīdis, kad domāju: kā lai ar visu tiek galā? Bet tas ātri pāriet. Ir tik jauki, kad visi kopā sanākam pie galda. Es jūtu ļoti lielu atbalstu un mīlestību no bērniem. Varu teikt paldies mūsu audžubērnu bioloģiskajai mammai par tādiem bērniem. Es ceru, ka viņi paaugsies un aizbrauks viņu apciemot. Visi viņi ir tik sirsnīgi… Man ir paveicies. Mana sirds ir mierīga. Mēs vienmēr ar bērniem visu izrunājam, starp mums ir liela uzticēšanās. Es varu teikt vienu – man ir paveicies ar visiem maniem bērniem! Tas nav viegli, darbs un laiks jāiegulda milzīgs, bet bērni ir priecīgi, ka aug ģimenē. Arī es esmu priecīga!
– Ko saka apkārtējie par jūsu izvēli?
– Viedokļi noteikti ir dažādi. Acīs jau neviens nav neko sliktu teicis, bet zinu, ka ir cilvēki, kuriem šķiet, ka audžuģimenes uzņem savā mājā bērnus naudas dēļ. To gan varu apgalvot – tā nav taisnība! Man ir piedāvāta palīdzība, bet es saku, ka mums viss ir, mums pietiks. Būt audžumammai ir ļoti atbildīgs darbs. Mums pie mājas ir sava neliela saimniecība – govi gan pārdevām, bet ir cūkas, vistas, truši, bullis. Bērni ir strādīgi, visi kopā kopjam apkārtni.
– Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēlētos uzņemt savā ģimenē kādu bērnu?
– Es iesaku nebaidīties no šīs atbildības – būt audžuģimenei. Tas ir ļoti vērtīgs darbs gan priekš sevis, gan citiem. Tā ir lieliska pieredze. Protams, ir šie sāpīgie šķiršanās momenti, bet ir ļoti būtiski bērniem dāvāt iespēju, ģimenes izjūtu.
– Kādi ir jūsu kuplās ģimenes skaistākie mirkļi?
– Jaukākie ir Ziemassvētki – tad vienmēr visi astoņi esam kopā. Arī tagad bērni jau izgatavojuši dažādus rotājumus, adventes vainagu un arī piparkūkas jau saceptas. Tie ir mūsu kopā būšanas svētki. Galvenais, ka visi ir mājās kopā. Bērniem mirdz acis, kad rotājam eglīti – tas viņiem ir īpašs mirklis. Es parasti laikus sagādāju dāvanas, tās noslēpju. Bet vienā gadā tiku pieķerta un bērni teica, ka viņiem jau esot bijušas aizdomas, ka tās sagādāju es, nevis Ziemassvētku vecītis!
– Ko jūs novēlētu līdzcilvēkiem?
– Galvenais, lai visiem ir laba veselība! Nevajadzētu aizmirst par savstarpējo sapratni un lai visiem ir daudz mīlestības. Svarīgi, lai apkārt ir mīļi cilvēki, ģimene. Esmu laimīga, ka nav kara, ka mums viss ir – pagrabā ir diezgan daudz dārzeņu, salātu, visu paši esam sarūpējuši. Esmu lepna, man ir paveicies ar manu dzīvi!
Laura Felša
