Andris Račiks dzimis Rēzeknes rajona Dekšāres ciema Počos, bērnību pavadījis Ludzas rajona Pildā, bet jau ilgus gadus dzīvo Alūksnē. Kā viņš pats saka: “Esmu alūksnietis, un šī ir mana pilsēta!” Daudzi viņu pazīst kā SIA “Alūksnes Energoceltnieks” valdes priekšsēdētāju – šajā uzņēmumā viņš jau 1970.gadā sāka strādāt par meistaru. Sarunas laikā atklājās, ka A.Račiks raksta arī dzeju. Viņš ir vīrietis, kuru uztrauc politiskā situācija, cilvēks, kuram svarīgas ir stabilas vērtības. Noteikti nelabojams optimists!
Bērnība – pie Maltas upes
Alūksnē A.Račiks nonāca, pateicoties ģimenei. “Mans tēvs bija kolhoza “Narodnaja Pobeda” priekšsēdētājs. Tēvs nekad nebija komunistiskās partijas biedrs, tāpēc viņam nereti nācās mainīt darba un dzīves vietas. Ludzas rajona Pildā viņš ilgus gadus līdz krejotavas likvidācijai bija tās vadītājs,” stāsta alūksnietis.
Viņi ģimenē ir četri bērni – vecākais brālis, A.Račiks un divas jaunākas dvīņumāsas. Bērnība saistoties ar Maltas upi. “Atceros mājas, kurās dzīvojām. Pirmo zivi noķēru tieši Maltas upē – tas bija sapals. Mēs ar tēvu un vecāko brāli devāmies arī nakts makšķerēšanā ar ugunskuriem,” atmiņās dalās A.Račiks un piebilst, ka makšķerēšana ir pārmantota no tēva, arī paša dēlam Modrim patīk šī nodarbe. Tā esot kā sava veida atkarība labā nozīmē.
Savu profesiju viņš izvēlējies diezgan apzināti. “Kad dzīvojām Pildā, bija kāds elektriķis, kurš mani ieinteresēja. Man patika skatīties, kā viņš strādā, un es nolēmu, ka arī es tā vēlos. Tālāk jau skolas izvēle bija likumsakarīga – mācījos Malnavas tehnikumā par elektriķi,” stāsta A.Račiks. Pēc Malnavas tehnikuma beigšanas viņš nokļuva Alūksnes rajona kolhozā “Ilzene”, pēc tam Alūksnē, kur jau dzīvoja un strādāja kursa un studiju biedri. “Tehnikumā tikai dažas meitenes mācījās par elektriķēm. Tā tomēr ir vīru profesija, jo darbs ir bīstams un smags,” atceras alūksnietis un piebilst, ka agrāk balstu bedres bija jārok ar rokām, arī stabus nereti cēla tāpat – tas bija smags un fizisks darbs.
Neatbalsta nereģistrētas attiecības
Ar savu sievu Marutu iepazinušies pavisam vienkārši. “Mūs kopā saveda Modris Eisaks, kurš jau tolaik bija precējies un pēc tam bija arī mūsu vedējtēvs. Man, tāpat kā citiem, nav īpašās receptes, kā visu mūžu nodzīvot kopā ar vienu partneri. Vienkārši jādzīvo!” par ilgo kopdzīvi ar sievu saka A.Račiks. Viņš ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās ir daudz šķirtu laulību. “Es neatbalstu arī nereģistrētas attiecības – ja, piemēram, ar mīļoto notiek kaut kas nelāgs, tad nereģistrētās attiecībās tas otrs nav nekas. Šādas lietas ir jāsakārto. Bet šodien ir mainījusies vērtību sistēma un audzināšana,” secina alūksnietis un uzsver, ka laulība ir atbildība. “Man patīk noteiktība un lietu kārtība – man ir viena darbavieta, viena sieva, viena dzīvesvieta. Es esmu sēdošs putns, man nepatīk pa dzīvi mētāties. Tā ir stabilitāte,” par sevi saka A.Račiks.
Anekdotes uz operāciju galda
Alūksnē nodzīvoti jau 48 gadi, te dzimuši abi bērni, te ir darbs un ģimene. “Alūksni ne velti dēvē par Ziemeļvidzemes pērli, jo pie mums tiešām ir brīnišķīga daba, tīrība. Man patīk, ka pie mums atbrauc ciemiņi, jo tad arī abi ar sievu, rādot mūsu pilsētu, ikreiz paši atklājam ko no jauna. Pie mums ir, ko redzēt!” uzsver vīrietis, bet secina, ka daudzi alūksnieši nenovērtē pilsētas skaistumu, paiet tam garām.
Viņam dzīvē vissvarīgākie ir abi bērni, četri mazbērni un sieva. Bez ģimenes nav nekā! A.Račiks pēc savas būtības ir dzīvespriecīgs un optimistisks cilvēks. “Man dzīvē ir bijušas tik daudz medicīniskas iejaukšanās, ka es jau vairs neskaitu, bet tas man nekad nav licis nolaist rokas vai sabrukt. Es pat uz operāciju galda stāstīju anekdotes,” par sevi stāsta alūksnietis. Viņš arī ļoti uzticas cilvēkiem. “Zinu, ka daudzi ir to izmantojuši… Dzīvē ir gadījies cilvēkos arī vilties, bet es esmu tendēts ticēt. Un man ir būtiski, lai arī man tic. Joprojām turos pie uzskata, ka dotais vārds ir svarīgāks par setiņiem ziegeļiem,” saka A.Račiks. Viņam patīk klausīties labu mūziku un vēl A.Račiks raksta dzeju un dziesmu tekstus.
Pēc eiforijas var sekot sāpīgs kritiens
Sarunas laikā A.Račiks ļoti aktīvi runā par politisko situāciju Latvijā. “Ja man tagad būtu kādi 45 gadi, es noteikti ietu politikā. Bet jāsaprot, ka pensionāriem šajā jomā vairs nav ko darīt. Ir vajadzīgas jaunas asinis un mūsdienīgs dzīves skatījums,” atzīst alūksnietis. Viņu baidot tas, ka lielai daļai ievēlēto politiķu nav nekādas pieredzes valdības un vadības darbā. “Es nesaku, ka tie ir slikti cilvēki, jo nepazīstu viņus, bet tukšo un populistisko solījumu ir par daudz. Diemžēl ir partijas, kuru pārstāvji tikai klaigā, nezinu, kāda būs mūsu nākotne,” nosaka A.Račiks.
Viņš uzskata, ka ir jāmaina vēlēšanu sistēma. “Piemēram, es neatbalstu, ka Saeimas vēlēšanās cilvēkam jāizdara izvēle, balstoties uz politisko partiju balsošanas lapiņām. Es tomēr iesaku, ka vajadzētu sarakstu ar visiem kandidātiem, kuri vēlas būs Saeimā, alfabētiskā secībā, un tad iedzīvotāji katru arī atzīmētu, neatkarīgi no viņa politiskās piederības,” iesaka A.Račiks un piebilst, ka tad neizveidotos situācija, kāda bija šogad – Saeimā tika ievēlēts daudz nekompetentu politiķu. “Uzskatu, ka Saeimā būtu jāievēl profesionāli savas nozares speciālisti. Visu cieņu dižajām personībām Ausmai Kantānei, Raimondam Paulam, Imantam Kalniņam un citiem, bet Saeimā nav ko darīt māksliniekam – tie ir cilvēki, kuri balstās uz emocijām. Es vienmēr esmu teicis, ka pēc karstas saules nāk vēsi lieti – pēc lielas eiforijas var nākt ļoti sāpīgs kritiens. Tā es raksturotu 13.Saeimas vēlēšanu rezultātus,” saka alūksnietis.
Par daudz reformu
Viņš, redzot, ar kādiem skandāliem notiek jaunās valdības sastādīšana, uzskata – ja šodien notiktu atkārtotas Saeimas vēlēšanas, rezultāti būtu pavisam citi. Protams, pārmaiņas mūsu politikā ir vajadzīgas, to atzīst daudzi. “Vienīgi – cik ilgi mēs kaut ko mainīsim? Kopā atjaunotās Latvijas laikā pārāk bieži kaut kas tiek mainīts un pārveidots – atnāk viens ministrs ar savu reformu, tad nāk nākamais, un tā visu laiku… Tas ir visās nozarēs. Zināt, kur ir problēma? Jebkurā sevis cienošā valstī ir divi pamatdokumenti: Valsts konstitūcija un Valsts attīstības koncepcija. Latvijas valstij nav attīstības koncepcijas,” uzskata A.Račiks un uzsver, ka neviens par to nerunā. Ja nav šāda dokumenta, neesot skaidrs, kam jābūt pēc gada vai desmit, divdesmit. “Piemēram, kas notiek ar nodokļiem? Nesen televīzijā dzirdēju, ka vienas valdīšanas laikā aptuveni 40 reizes ir bijušas dažādas nodokļu reformas! Cik ilgi mēs reformēsimies? Kad beidzot apstāsimies?” retoriski jautā A.Račiks. Nevajagot brīnīties, ka cilvēki brauc prom no Latvijas – lielākā daļa to dara ne aiz labas dzīves.
Smieklīgi mazais bērnu pabalsts Latvijā
Turpinot sarunu par Latviju, A.Račiks uzsver, ka viņš neatbalsta arī bēgļu iebraukšanu mūsu valstī. “Kāpēc viņu dēļ tiek tērētas lielas naudas summas, celtas mājas? Kāpēc mūsu mātes saņem smieklīgi mazu pabalstu par bērnu? Tā ir klaja netaisnība un nesamērība! Un paskatieties, kādi ir tie bēgļi – pārsvarā vīrieši spēka gados! Man gribētos viņiem pajautāt – kāpēc viņi ir bēgļi, kāpēc necīnās par savu dzimteni?” satraukts ir alūksnietis un pastāsta par savu neseno pieredzi. “Biju Zviedrijā – tur ir atsevišķi rajoni, kuros pat policisti baidās ieiet, jo ir pilns ar bēgļiem, kuri taisa nekārtības. Kā tas var būt? Es nevēlos šādu situāciju Latvijā! Vai mums trūkst savu dzīves pabērnu, kuriem palīdzēt? Tā ir ačgārnība,” uzsver A.Račiks.
Dzīves līmenis ir uzlabojies
Runājot par pagātni un tagadni, alūksnietis jautā – vai, no Padomju Savienības lāča mutes bēgdami, mēs neesam ieskrējuši lauvai rīklē? “Latgale bija zilo linu zeme – cik mums ir linu fabriku? Vai cik cukura fabriku? Cik zvejas kuģu sagriezts lūžņos? Latviju starptautiski sodīja par pārāk lieliem cukura uzkrājumiem. Neviens par to vairs nerunā, bet šiem jautājumiem apiet ar līkumu,” secina vīrietis, bet atzīst, ka kopumā dzīve pirms trīsdesmit gadiem noteikti nebija labāka, jo tagad ir krietni paaugstinājies dzīves līmenis. “Kaut vai paskatoties, cik mašīnu stāv pie daudzdzīvokļu mājām – ģimenē vairs nav tikai viena mašīna un tā vairs nav nekāda ekstra. Viss ir attīstījies. Vienīgi samazinājusies dzimstība. Dīvaini… Jo cilvēks labāk dzīvo, jo dzimst mazāk bērnu. Te, lūk, arī nedaudz var vainot mūsdienu tehnoloģiju, piemēram, televīziju. Cilvēkiem vienkārši nav laika sarunāties, pabūt kopā. Šī ir steidzīgā paaudze,” stāsta A.Račiks.
Runājot par mūsdienu jaunatni, viņam radies iespaids, ka ar vārdu “brīvība” viņi bieži vien saprot visatļautību. “Kad piedalījāmies barikādēs, neviens pat nevarēja iedomāties, ka tagad tiks propagandēta, piemēram, viendzimuma laulība. Ir kaut kāda pārprastā tolerance, kas ir ļoti pārspīlēta. Mēs lokāmies kā niedres vējā – kur pūš, tur liecamies,” saka A.Račiks.
Andra Račika dzīves moto visspilgtāk raksturo kāds neliels fragments no viņa politiskās dzejas, kas veltīta Saeimai:
Man gluži vienalga, ka nekļūstu jaunāks
Un, aizritot gadiem, jau palieku vecs.
Bet man nav vienalga, kur norietēs saule,
Un man nav vienalga, kur tā lec.
***
Man gluži vienalga, ja, audzējot tulpes,
Kāds nopelnīt miljonu pusgadā var.
Bet man nav vienalga, ja miglu pūš acīs,
Spageti kā krelles uz ausīm ja kar.
Man gluži vienalga, ja partijas kasās,
Pie amatiem lieliem un naudas grib tikt.
Bet man nav vienalga, ka latvieši aizbrauc,
Jo dažkārt pat maizes nav galdā ko likt.
***
Man gluži vienalga, kas notiks ar mani,
Vien krūtīs nemiers un sirdssāpe kvēl.
Jo man nav vienalga, kas notiek šai valstī,
Kā mātes man savas Latvijas žēl.
— Laura Felša
