Kā saglabāt, kā nepazaudēt prieka taureni rītdienas pļavā? Kā nosargāt, kad pelēka rudens migla nolīst no aizejošo dzērvju spārniem? Kā piesiet sirdi viegli gaistošam priekam, kad sajūsmas balti vizošos paisuma viļņus nomaina kailais bēguma krasts, atstājot tikai saplēstu atmiņu lauskas?
Prasu vējam, tas domīgi klusē, prasu saulei, tā paslēpjas mākoņa ēnā, prasu krītošai kļavas lapai, tā smiedamās rāda man mēli.
Bet man jāzina, jānoskaidro, kamēr vēl vasaras saulrieti kvēlo pie rudens krūtīm, kamēr vēl prieks manas dzīves pagalmā šūpojas saulesstarā un taurenis – īsais, gaistošais cerības vēstnesis – sēž man uz pleca un nebaidās.
Ir labi sajust šo piepildīto mirkli, ir labi, stāvot uz rudens sliekšņa, uzsmaidīt dzīvei, jo atbildi lasu taureņa acīs: mīlēt… un tikai… mīlēt.
Izrādās – viss ir pavisam vienkārši: vajag tikai palaist sirdi prieka taurenim līdzi, nebaidoties, ka kāds no abiem varētu apmaldīties un vairs neatrast ceļu mājup. Nebaidīties, bet ticēt šai reibinošajai sajūtai – viņš ir tepat, mans prieka taurenis, uz mana pleca, viņš ir tepat šodien un būs rīt. Ticēt un dzīvot, nebaidīties dzīvot.
Pārējo visu izdarīs mīlestība.
— Ilze Zilbere
