Vienmēr ir interesanti uzklausīt it kā jau visiem labi zināmu cilvēku viedokli par mūsu pilsētu, par viņu ikdienu un skatījumu uz dzīvi. Šoreiz uz sarunu aicinājām divus alūksniešus – māksliniekus Antru Lielmani un Ivaru Vecānu. A.Lielmane ir saimnieciskās darbības veicēja privātajā uzņēmumā „AL Dizains”, bet I.Vecāns ir Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja mākslinieks. Abiem ļoti tuva ir māksla, svarīgs ir Alūksnes tēls, bet dzīves lielākā vērtība ir viņu bērni – Dins un Krista.
– Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Antra: – Abi mācījāmies Latvijas Mākslas akadēmijas interjera dizaina kursā. Sākumā gan bija tikai draudzība, kas vēlāk pārauga mīlestībā. Tas vainagojās ar kāzām – sarakstījāmies Alūksnes pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Pagāja laiks, piedzima bērni, un, kad viņus kristījām, mēs salaulājāmies baznīcā – tas visiem viesiem bija pārsteigums. Es biju uzvilkusi savu balto kāzu kleitu, ko saglabāju no kāzām.
Ivars: – Tā bija mūsu abu ideja. Bijām kādu laiku jau nodzīvojuši kopā, sapratām, ka vēlamies savu savienību apstiprināt baznīcā… Vienmēr atcerēsimies šo pasākumu, jo tas bija juku laiks valstī – Augusta puča laiks. Paldies Dievam, ka viss atrisinājās, jo draudēja kārtējā iedzīvotāju izsūtīšana.
– Vai viegli sadzīvot diviem māksliniekiem?
Ivars: – Tik labi, ka mēs satikāmies un savijām savas dzīves kopā! Viens interjerists – tas ir labi, bet divi – tas ir ideāli! Mēs vienmēr darbojamies blakus. Pirmo kritiku saņemam viens no otra. Attiecībās saglabāt cieņu var tad, ja ir vienāds dzīves stils. Ir jāskatās vienā virzienā.
Antra: – Mēs abi nekonkurējam, viens otru atbalstām, esam kā sadarbības partneri. Priecājos, ka abi esam mākslinieki, jo nevaru iedomāties, kā var sadzīvot izteikti pretpoli.
– Kā jūs raksturotu viens otru?
Antra: – Ivars ir mīļš, saprotošs, mierīgs, reizēm skarbs un mans lielākais atbalsts. Man vajadzīgs tieši tāds cilvēks.
Ivars: – Antrai ir ļoti labs raksturs – viņā ir daudz labestības. Ja man kādreiz ir sarežģītāks periods, Antra ir tā, kura mani vienmēr nomierina.
– Jums ir līdzīga gaumes izjūta?
Ivars: – Mēs neuzspiežam viens otram savu skatījumu uz mākslu, jo mūsu gaumes atšķiras. Man tuvāks ir impresionisms. Latvijas līmenī man patīk divdesmitie un trīsdesmitie gadi – tas ir uzplaukuma laiks. Ļoti tuva ir Rozentāla māksla. Pēc 1945.gada mākslas vērtība noplaka. Protams, bija arī nozīmīgi mākslas darbi, bet pārsvarā viss kļuva komerciāls – ja tu uzgleznosi to, tad saņemsi to… Tie bija rāmji, kas valdīja kā mūzikā, tā mākslā. Mūsdienu mākslā jūtama ļoti liela dažādība – man patīk, ka mākslinieki ir netradicionāli, izmanto neierastus materiālus.
Antra: – Mans laiks mākslā ir sešdesmitie gadi, kad bija daudz interjeristu un arhitektūras mākslinieku. Es vienmēr esmu gribējusi būt arhitekte, bet tajā laikā nebija iespējas savienot Interjera dizaina nodaļas kursu ar arhitektūru. Bet, cik interesanti, ka tagad dēls Dins ir arhitekts!
– Vai viegli pieņemt kritiku?
Antra: – Es to uztveru tā – cilvēkam patīk vai nepatīk. Jaunībā vairāk centos lauzt klientu viedokli vai vēlmes, bet ar gadiem esmu iemācījusies vairāk ieklausīties. Plūstu līdzi… Protams, ja redzu, ka cilvēka ieceres neatbilst reāli izdarāmajam, tad saku, ka tā nevarēs – piedāvāju alternatīvas.
Ivars: – Es pieņemu aizrādījumu, kas ir vietā. Neciešu kritiku, kas ir kāda cilvēka apzināta izpausme, lai parādītu, ka viņš kaut cik orientējas mākslā. Tas nav nopietni.
– Kas jūs iedvesmo?
Antra: – Man, kā jau daudziem māksliniekiem, ir bijušas radošās pauzes. Tad man būtiski ir būt jūras tuvumā – gadalaikam nav nozīmes. Es iedvesmojos no dabas. Galvenais ir jūras skaņa, gaisotne, smarža. Arī Ivaram vajadzīgs šis plašums.
– Tas bijis apzināti, ka jums nepiemīt mūsu puses akcents?
Antra: – Esmu dzimusi Bejā, tur arī mācījos brīnišķīgā skolā, kurā bija ļoti draudzīga un patīkama vide. Bet es jau bērnībā sevi neasociēju ar Malēniju – man arī nepatīk, ka mūsdienās tiek ļoti uzsvērts šis malēniskums.
Ivars: – Es nevaru pieņemt to gaismas nešanu ar maisiem. Tas ir nenopietns izdomājums, ar ko nevajadzētu lepoties.
Antra: – Mani vecāki mācēja runāt malēniski, arī kaimiņu kundzītes runāja – es to dzirdēju. Bet tas nav mans. Man septītajā klasē bija iespēja uzstāties Latvijas televīzijā. Pirmā doma bija – kaut tikai es runātu pareizi latviski, lai netiktu apsmieta…
– Ivar, jūsu darbavieta tagad ir Gulbenē?
Ivars: – Mana dzimšanas vieta ir Stāmeriena – varbūt tāpēc ar lielāko prieku pieņēmu darba piedāvājumu Gulbenē. Šis pavasaris/vasara ir ļoti spraigs laiks – es ģenerēju daudz jaunu ideju, pamazām sāku veidot arī Gulbenes tēlu. Tas nav mans tiešais uzdevums, bet man ir vēlēšanās to darīt – man ir sava vīzija. Kā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja mākslinieks strādāju nesen. Gulbenes pilsētas svētkos šovasar tika veidots 1. starptautiskais mākslas festivāls „Divi Jūliji” par godu diviem ģeniāliem māksliniekiem – Jūlijam Straumem un Jūlijam Maderniekam, kuri dzimuši Gulbenes novadā. Viņi pētīja latviešu ornamentiku, universāli un radoši mākslinieki, kuri modernā veidā pasniedza tālaika interjera mākslu Latvijā. Man tas bija interesants darbs, vajadzēja ātri izpētīt, saprast un paņemt no katra Jūlija raksturīgo, izveidojot šī festivāla logo. Man ļoti gribētos, lai Gulbene iegūst savu tēlu nevis ar gulbja moto, bet tieši ar vides objektu palīdzību, kas būtu veidoti ar Straumes un Madernieka ornamentiem.
– Ko jūs domājat par jaunumiem, kas veido Alūksnes tēlu?
Antra: – Mums abiem patīk Alūksne/Oluksna logo – tas ir kā atspulgs ūdenī. Arī spilgtās un mūsdienīgās makšķerēšanas vietas Alūksnes ezera krastā man simpatizē.
Ivars: – Makšķerēšanas vietas varbūt tikai tuvplānā šķiet aktīvas un uzkrītošas, bet no tālienes tās izskatās labi. Es gribētu parunāt par Alūksnes logo pie Saules tilta. Tas gan ir lieki. Mūsu pilsētā ir daudz labā, bet šāda objekta „izrotāšana” visu sabojā. Nav viegli visu izdarīt visiem pa prātam, to es ļoti labi zinu… Bet kur vēl pasaulē tā ir, ka vēsturiskus objektus un tiltus papildina ar kādu uzrakstu? Tas nav pieņemami.
Antra: – Lai viss izdotos, jābūt labiem pilsētas saimniekiem. Ja ir kādas neskaidrības, vajadzētu konsultēties ar dizaineriem. Kad ieraudzīju šo uzrakstu zem Saules tilta, nodomāju – labi, tas uzlikts uz ūdens motosporta sacensību laiku… Bet tagad tas tur ir aizkavējies. Saules tilts kā vēsturisks objekts līdz ar šādu uzrakstu zaudē savu būtību.
– Kurā vietā jums ir patīkami būt?
Ivars: – Es priecājos par Alūksnes muižas parku – tik daudz jaunus objektus varam apskatīt! Šī vieta beidzot ir atdzīvināta.
Antra: – Pie mums ciemojās draugi un radi no Skotijas, viņi bija sajūsmā par Pilssalas peldēšanās vietu. Tā ir vieta, kur patīkami uzturēties. Nezinu, vai multifunkcionālā servisa ēka pilda savas funkcijas. Ceram, ka nākamvasar tur būs publiskās tualetes, kas pieejamas tieši vasarā.
Ivars: – Piekrītu Antrai, ka peldvieta ir skaista, bet, manuprāt, Pilssalā viss ir pārāk pārblīvēts. Man patīk multifunkcionālās ēkas arhitektūra, vienīgi īsti neizprotu ēkas lielumu. Ja ņem vērā mūsu īslaicīgo vasaras sezonu, tad nav skaidrs, kāda ir šīs ēkas jēga.
– Ko jūs piedāvātu pamainīt Alūksnē?
Ivars: – Domāju, ka naudu vairāk vajadzēja ieguldīt centrā, pie Jaunās pils, piemēram – tur arī vairāk ir jauno māmiņu ar bērniem. Tā būtu piemērotāka vieta bērnu laukumam, tas būtu praktiskāk un lietderīgāk.
Antra: – Manuprāt, bērnu laukums Pilssalā nav īstajā vietā – tas ir pilnīgi bez ēnas, karstums kā uz pannas, pussezonā tur pūš ziemeļu vējš. Bērnu laukumam jābūt visiem pieejamā vietā, kaut kur centrā. Kamēr māmiņas aiziet uz Pilssalu, laiks jau pagājis ceļā un drīz jādodas mājās, lai, piemēram, papusdienotu.
Ivars: – Ir jauki, ka Alūksnē ir saremontētas ielas, bet man nav izprotamas autobusu pieturas – kāpēc tās nevarēja būt oriģinālākas? Tās ir tādas pašas kā Lietuvā, Spānijā vai Igaunijā. Pieturas varētu būt kā nozīmīga pilsētas identitāte un būtiska detaļa.
– Lai kas būtiski mainītos, tiešām jābūt paaudžu maiņai?
Ivars: – Izsūtījumā uz Sibīriju tika izvests pietiekami daudz intelektuāļu. Tie bija cilvēki, kuri varēja ģenerēt idejas. Viņi varēja strādāt un veidot nopietnāku pašvaldību un valdību darbu. Tagad mēs varam redzēt, ka mums valstī pietrūkst līdera. Tas ir stāsts par to, ka tika iznīcināta vesela paaudze. Nākotne ir mūsu mazbērnu rokās.
Antra: – Atceros, ka deviņdesmitajos gados, kad Krista bija maza, man teica, ka nākamā veiksmīgā paaudze būs viņas bērniem. Tad tā arī sanāk – mūsu mazbērni pratīs veidot valsts nākotni.
– Ko dara jūsu bērni?
Ivars: – Krista ir ekonomiste, mārketinga speciāliste. Viņai lieliski padodas dažādu projektu veidošana. Savukārt Dins ir arhitekts, kurš mīl maratonus. Viņš sevi nesadedzina kā sportists – viņam maratons ir bauda, atpūta, izklaide… Mums prieks, ka abi bērni ir Latvijā – tas ir būtiski! Bērni ir mūsu dzīves lielākā vērtība, pārējais viss ir mazsvarīgs.
Antra: – Es lepojos ar saviem bērniem! Lepojos ar viņiem katru atsevišķi un abiem kopā – viņi ir atšķirīgi un fantastiski! Mēs saviem bērniem esam draugi. Viņi vienmēr var ar mums visu izrunāt. Galvenais – bērnus vajag mīlēt un uzticēties viņiem.
– Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
Antra: – Es no bērnības atceros, ka katru vasaru mēs, bērni, strādājām laukos. Pēc tam vecāki mūs augustā veda ekskursijā uz Saulkrastiem – tur parasti pavadījām nedēļu. Un šī jaukā tradīcija saglabājusies vēl šodien. Mēs katru gadu, tagad jau ar saviem bērniem, augustā braucam atpūsties pie jūras – tā mums ir svēta lieta, kopā būšana visiem.
Ivars: – Kad bērni bija mazi, viņiem katram vienmēr bija savs uzdevums, darbiņš, kas jāizdara. Šīs ekskursijas vienmēr bijusi kā balva. Mēs saviem bērniem piedāvājām intelektuālas izklaides – daudz braucām uz dažādiem Latvijas muzejiem. Mums svarīgi, lai viņi iepazīst savu Latviju.
— Laura Felša
