Tavu dienu žirgtie putni,
pļavā sasēduši, snauž
un pa reizei uzdzied dziesmu
tad, kad saules lēktu jauš.
Tavu dienu žirgtie putni
pļavas ziedus plūc
un pa reizei uzdzied dziesmu tad,
kad ciemos mīļos lūdz.
Tavu dienu žirgtie putni
lēni, lēni laimi auž
un pa reizei uzdzied dziesmu
sev un tiem, kas apkārt tev.
* * *
Man nevajag daudz –
Tikai vienu saules pielietu pļavu,
Siltu sirdi un darba dienas sīkstumu…
Saruna ar saulaino dienu
Labdien, saulainā diena!
Sen nebiji nākusi.
Apsēdies virtuvē, esi mana viešņa.
Tavus kumeļus pagalmā piesiešu,
Bet tevi ar avenēm un pienu cienāšu, gan no zemnieka pirktu.
Stiprākai maltītei gurķītis skābs
Un miltaini tupeņi piedevām.
Paldies, Dievam, tā visa ir gana.
Tikai saulītes pamazāk šovasar tiek,
Skatos, tu ziedus man esi nesusi:
Lilijas, flokši, pīpenes baltas un vasaras dālijas –
Patiesi koši!
Pasēdi, diena, iedzer vēl pienu,
Paliec vēl, labā, neaizbrauc prom,
Tavi kumeļi mierīgi dīžājas,
Rasotā zālītē greznojas.
* * *
Atskrēja mākonis, atveda zibeņus,
Aizrāva dienu ar visiem kumeļiem.
Paliku viena.
Aiz tuvīnā meža kā cerība maza
Drīz pacēlās krāsaina varavīksne…
Raud debesis
Raud debesis pēc aizgājušās laimes.
Pēc putniem, kuri siltās zemēs skrēja.
Raud debesis par cilvēkbērnu grēkiem
Un viņu pazaudētā siržu siltuma.
Nav pateikts paldies par to laimes mirkli,
Kas tāpat vien uz mirkli piestāja,
Nav pateikts paldies vasarai un saulei,
un radītājam, kas to paveica.
Raud debesis un pilda mūsu sirdis
Ar īgnumu, kas kļūst par ikdienu.
Raud debesis pēc aizgājušās laimes.
— Ieva Pētersone
