Tas sākās ar mazu kancīti žāvētas krūtiņas ledusskapī. Viesi bija
aizbraukuši, uz veikalu doties vēlā svētdienas pēcpusdienā īsti
negribējās (tā ir vērā ņemama atšķirība, dzīvojot pilsētās vai laukos, –
veikals nav gluži rokas stiepiena attālumā, un nereti drīzāk gribas
izdomāt ko pagatavojamu vakariņām, nekur nedodoties). Vasaras pluss ir
tas, ka, pat ledusskapī gaudojot vējam, dārzā var atrast ko nebūt ēst
taisāmu.
Bez minētā žāvētā cūkgaļas gabaliņa ledusskapī atradās
apvītusi puspaprika, no pusdienām pāri palikuši vārīti kartupeļi un
sauja olīvu, ko viesi nebija notiesājuši.
Kad uzliku apcept sīpolus
un mazos gabaliņos sagrieztu žāvējumu, īstas idejas par ēdienu vēl
nebija. Tad radās doma izvārīt nedaudz sviesta pupiņu. Tikmēr apceptajai
gaļai pievienoju papriku. No kādas citas reizes bija aizķērusies
trešdaļa dzeltena kabača, bet, lai glītāks skats un krāšņāks sautējums,
tam uz pannas pievienoju vienu mazu zaļu cukīni. Turpat nonāca pāris
daiviņas rupji sagriezta ķiploka.
Ledusskapī vēl atradās burciņa ar
garšaugu eļļas pārpalikumu. Tajā pirms tam bija iemarinēti artišoki.
Parasti šādas eļļiņas, kurās peldējušas, piemēram, siera bumbas,
artišoki vai kaut kas cits, ārā neleju. Tās vēl burvīgi izmantojamas,
piemēram, pievienojot mazliet etiķa vai citronu sulas, salātu mērcēm.
Šajā gadījumā eļļa savu garšas niansi varēja piešķirt sautējumam.
Tikmēr
izvārījušās bija sviesta pupiņas, un arī tās nokļuva pie dārzeņiem uz
pannas. Piegriezu vēl dažus ķiršu tomātiņus. Pašās beigās pievienoju
vārītos kartupeļus (tie jāliek noslēgumā, lai viss nepārvēršas putrā) un
sakapātus garšaugus (kas nu mājās bija – baziliku, pētersīļus un
timiānu). Brītiņu vēl pacepu. Mazliet pievienoju sāli un maltus melnos
piparus. Un, lūk, gards, krāsains un vasarīgs sautējums bija tapis,
veiksmīgi izmantojot dažādus pārtikas pārpalikumus.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
