“Ļoti izpalīdzīgs, līdzjūtīgs un labsirdīgs cilvēks! Tomēr ar savu stingro “es” pārliecību, bez kuras mūsdienās neiztikt. Kā skolotāja ļoti rūpējas par to, lai mums būtu iespēja apgūt iespējami vairāk – dziedāt, dejot… Ļoti rūpējas, lai mēs visi būtu draudzīgi. Skolotāja, kura dalās ar savu dzīves pieredzi, kas, savukārt, mums liek padomāt, kā labāk vajadzētu rīkoties.” Šādus vārdus par savu klases audzinātāju Ilgu Ozoliņu teikuši 2008.gada absolventi no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas. Šie daži teikumi ļoti spilgti raksturo pieredzējušās mācību pārzines I.Ozoliņas būtību. Šonedēļ viņa saviem ģimnāzijas kolēģiem rīkoja sirsnīgu atvadu balli, jo līdz ar jauno mācību gadu nolēmusi doties pelnītā atpūtā. Bet iemeslu, par ko pateikt paldies, kavēties atmiņās un kopā uzdziedāt, ir daudz, tādēļ otrdien ģimnāzijā notika balle.
“Politiski neuzticama”
I.Ozoliņa bērnību pavadījusi Strautiņos, absolvējusi Strautiņu astoņgadīgo skolu un Alūksnes 1.vidusskolu. “Es biju politiski represētā meita, kas man dzīvē sagādāja daudz problēmu. Pionieros iestājos, bet komjaunatnē ne. Manā raksturojumā bija ierakstīts: “Politiski neuzticama.” Šo raksturojumu gan vēlāk pārrakstīja, jo aizgāju pie divām komunistēm, izstāstīju savu dzīvesstāstu – pretējā gadījumā es netiktu studēt augstskolā un neiegūtu fizikas un matemātikas skolotājas diplomu… Kad vēlāk sāku darba gaitas Alūksnes 1.vidusskolā, tā pati skolotāja, kura ierakstīja, ka esmu politiski neuzticama, tur strādāja un nāca pie manis ar lielu puķu klēpi… Nekad nedrīkst kādam nodarīt pāri, noniecināt viņu, jo Zeme ir apaļa un viss var nākt atpakaļ – nekad nezini, kādās situācijās un kā ar šiem cilvēkiem tiksi savests kopā,” secina I.Ozoliņa.
Par skolotāju viņa kļuva neapzināti – sapņoja par astroloģiju un ģeogrāfiju, mājturību, bet beigās iestājās Fizikas un matemātikas fakultātē. “Ja man raksturojumā nebūtu ierakstīts tas nejaukais teikums, kas zina… Bet – bija, tas manī radīja spītu, acīmredzot tam tā bija jābūt. Liktenis,” viņa saka.
Pedagoģijai – 40 gadi
Pedagoģijai I.Ozoliņa veltījusi 40 gadus. Pirmos 3 gadus pēc augstskolas absolvēšanas strādājusi Madonas rajonā par skolotāju, 9 gadus – Apes lauku profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur bija direktora vietniece audzināšanas darbā, bet 28 gadus veltījusi direktora vietnieka pienākumiem mācību darbā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā (agrāk Alūksnes 1.vidusskola).
“Apē strādāju kolektīvā, kur pārsvarā bija vīrieši – pedagogi, meistari. Attiecības bija ļoti koleģiālas, sirsnīgas un draudzīgas, visu vienmēr savā starpā izrunājām, nebija intrigu. Uz Alūksni un 1.vidusskolu mani atveda mīlestība. 1990.gadā sāku darba gaitas Alūksnes 1.vidusskolā kā mācību pārzine. Šeit pārsvarā bija sieviešu kolektīvs, savu vietu vajadzēja izcīnīt, bet darba gadi Alūksnē ir bijuši ļoti skaisti, daudz kas ir piedzīvots. Daudz bijis pārbaužu, akreditāciju, prieka brīžu, esmu izjutusi lielu kolektīva atbalstu arī dzīves grūtajos brīžos. Paldies viņiem par cilvēcību un visu labo, kas šajos gados ir bijis! Aizeju bez nožēlas, ar prieku! Cilvēks nevar mūžīgi strādāt, no darbavietas nav jāiznes baltās čībiņās, neaizvietojamu cilvēku nav. Priecājos, ka man būs beigušās darba dienas, kas sākās rītā agri un beidzās pēcpusdienā, tev jābūt visu laiku precīzam, tavu laiku skaita no zvana līdz zvanam…” saka I.Ozoliņa.
Ģimnāzija jāstiprina
I.Ozoliņa bijusi klases audzinātāja divām klasēm – 2001. un 2008.gada ģimnāzijas absolventiem. Katru gadu I.Ozoliņa vadīja arī matemātikas stundas. Laikā, kad I.Ozoliņa bija mācību pārzine, ģimnāzija ieguva Valsts ģimnāzijas statusu, ko visus šos gadus ir arī noturējusi, tam galvenais kritērijs ir 12.klases absolventu eksāmenu rezultāti. “Rezultātiem ir jābūt, un statuss jāsaglabā – par katru cenu! Nav izprotama Alūksnes novada Izglītības pārvaldes attieksme un ģimnāzijas augsto mācību darba sasniegumu neatzīšana. Liels paldies visiem ģimnāzijas skolotājiem, kuri ieguldījuši darbu, lai sagatavotu skolēnus 12.klases beigu eksāmeniem! Visiem šķiet, ka Valsts ģimnāzijā strādāt ir ļoti viegli, bet – ne visi skolēni ir motivēti, viņi ir tādi paši bērni kā citi. Kādreiz skolā bija Glika stipendijas. Šodien nav moderni teikt, ka nauda stimulē mācīties, bet tā nu tas ir. Ir daudzas skolas, kas ar stipendijām panāk ļoti labus mācību rezultātus. Manuprāt, visiem novadā vajadzētu priecāties par ģimnāziju, stiprināt, bet tā nenotiek. Vecā korpusa ēka stāv kā noplukusi vista jau gadiem, bet privātos projektos iegulda simtiem tūkstošus eiro. Ja gribam, lai novadam būtu prestiža skola, tad jāiegulda finansējums. Jā, tagad būs Eiropas nauda, bet daudz ko varēja izdarīt arī paši, nevis tikai gaidīt uz Eiropu,” saka I.Ozoliņa.
Bez zināšanām nav kompetences
I.Ozoliņa uzsver – ir svarīgi, lai arī pedagoģijā būtu paaudžu maiņa, bet tās diemžēl nav, jo valstī par to nedomā. Savs viedoklis viņai ir arī par valstī iecerēto kompetenču izglītību. “Tas viss jau notiek līdz šim, tikai tagad nosaukts citādāk. Kamēr vien es skolā strādāju, ir gan starppriekšmetu saikne, gan atgriezeniskā saikne. Tikai tajā visā jāatceras viens – bez zināšanām nebūs nekādas kompetences! Ja cilvēks nezina pamatlietas katrā mācību priekšmetā, tad nespēs sasaistīt savā starpā dažādas zinātnes,” ir pārliecināta I.Ozoliņa.
Viņa uzskata, ka valstī pedagoģijā gadu gaitā pieļautas daudzas rupjas kļūdas, kuru sekas tagad arvien vairāk jūtamas. “Nav sasaistes mācību saturā starp vidusskolu beidzējiem un augstskolām – nav noteikts, kuras tēmas skolēnam ļoti labi jāzina, lai varētu sekmīgi studēt. Ir smagnējs un vecumam neatbilstošs mācību saturs, mācību grāmatās ir ļoti daudz kļūdu. Vislielāko ļaunumu nodarīja tā reforma, kas noteica, ka skolēnam nevajag likt atzīmes par padarīto. Tas ir pilnīgi nepareizi! Par katru darbu skolēnam ir jāsaņem alga – atzīme. Ar nesekmīgiem vērtējumiem daudzos mācību priekšmetos pamatskolas posmā drīkst pārcelt nākamajā klasē – arī tas nav pareizi! Tāpat kā nepareizi ir tas, ka bērniem neliek mācīties dzejoļus no galvas, lai trenētu atmiņu – šodien skolēniem ir ļoti vāja atmiņa! Diemžēl skolās vairs nav arī glītrakstīšanas, kas izkoptu rokrakstus, trenētu pacietību, centību, uzmanību,” saka I.Ozoliņa.
Egoistu paaudze
Viņa uzsver – bērns jau sākumskolā jāpieradina pie kārtības, pienākuma, darba paveikšanas kārtīgi. “Mazajās klasēs vecākiem jāseko līdzi, kā bērns mācās – tad lielajās klasēs problēmu nebūs. Jāinteresējas par sava skolēna gaitām. Diemžēl šodien, sākot ar valdību un beidzot ar sabiedrību, valda divkosība, liekulība, dubultā morāle, līdz ar to liels ļaunums tiek nodarīts arī izglītības sistēmai. Skolotāji neuzdrošinās atklāti protestēt, jo visu laiku starp pedagogiem valda ļoti liela nevienlīdzība algu sistēmā, tādējādi nostatot citu pret citu, tāpat kā mazās pret lielajām skolām. Šobrīd valstī ir lozungs, ka katram jādomā par sevi – bet kurš par tevi padomās, kad pats to vairs nevarēsi? Kurš domās par savu valsti, darba kolektīvu, kā darbu labi padarīt, lai visiem būtu labums? Šodien tiek kultivēta egoistu paaudze! Netiek kultivēts pozitīvais, cilvēks netiek novērtēts – cilvēkus apsmej un pazemo. Ļoti skumji… Ja mēs necienām savus vecākus, vecvecākus, skolotājus, tad latvieši kā maza nācija ir zudusi. Diemžēl. Latvijā skolotājs ir pēdējā vietā,” saka I.Ozoliņa.
Baudīs dzīvi
Uz jautājumu, ko darīs tagad, kad būs daudz brīva laika sev, I.Ozoliņa smaidot atbild – beidzot sāks domāt par sevi un saviem tuviniekiem. “Esmu sevi sabiedrībai devusi. Lai veicas tiem, kuriem jāpaliek strādāt! Dzīvošu un saimniekošu Strautiņos, baudīšu dzīvi, kultūru un visu pārējo. Lai vecākiem ir veiksme, saprašanās ģimenē! Lai mājās vecāki viens pret otru mīļi izturas un lai bērni mācās šo mīlestību! Skolotājiem – izturību, celt galvu augšā un būt drosmīgiem! Sabiedrībai jābūt vienotai, ar gaišiem mērķiem, lai izdarītu labus darbus. Kolektīvam – turēt augstu ģimnāzijas karogu!” novēl I.Ozoliņa.
— Teksts un foto: Līga Vīksna
