Alūksnes ezers ir vienpadsmitais lielākais ezers Latvijā ar četrām salām, bagāts ar vairāk nekā 12 zivju sugām. Tā vidējais dziļums ir aptuveni 7 metri, bet dziļākā vieta sasniedz pat 20 metrus. Gan ziemā, gan vasarā alūksniešiem ir iespēja baudīt mūsu ezera skaistumu. “Alūksnes Ziņu” redakcijā vērsušies iedzīvotāji, kuriem ir jautājumi saistībā ar Alūksnes ezerā esošajām zilaļģēm. Jūlija beigās tās savairojušās tādā daudzumā, ka cilvēki baidās peldēties un no ezera nāk nepatīkams aromāts.
Pastāvot ilgstoši karstam un sausam laikam, var notikt zilaļģu savairošanās. Tāpēc Veselības inspekcija aicina pirms peldes vizuāli novērtēt ūdens stāvokli un atturēties no peldēšanās, ja ūdenī visā peldvietas akvatorijā novēro ūdens saduļķošanos un tā iekrāsošanos zaļā krāsā, kā arī netīri zilganzaļu plēvi virs ūdens un aļģu saskalojumus. Lielākā daļa savairojušos aļģu gan ir nekaitīgas. Bet zilaļģes ir tās, no kurām vajadzētu izvairīties. “Gribētos laikus zināt, kurās peldvietās nav ieteicams vai nedrīkst peldēt. Vai ūdens analīzes tiek regulāri veiktas? Peldvietas “Vējiņi” krastā bija pilnīgi zila josla,” satraukta ir alūksniete Sigita Jakobsone.
Viss ir atkarīgs no vēja
virziena
Alūksnes novada pašvaldības aģentūras “Alja” direktors Māris Lietuvietis skaidro, ka šāda situācija novērojama katru gadu, ezera “ziedēšana” notiek siltā laikā, bezvējā un mierīgā ūdenī. “Tagad, kad palika vēsāks, ūdens kļūst tīrāks. Pagājušajā nedēļā novēroju, ka viss bija sapūsts uz peldvietu “Šūpalas”, kur pirms tam bija tīrs – viss peldvietas rajons bija apdraudēts, attiecībā uz zilaļģu veidošanos – bija sapūstas zaļaļģu kolonijas. Bet pēc dažām dienām vējš atkal mainīja savu virzienu un krasts ir tīrs,” informē M.Lietuvietis un piebilst, ka viss atkarīgs no vēja virziena.
Tāpat kā visa daba ir dzīva, tāpat dzīva ir arī katra ezera vai upes ūdens lāse. Maza daļa šo mikroskopisko būtņu ir aktīvas, bet lielākā daļa no tām atrodas neaktīvā fizioloģiskā miera stāvoklī, gaidot to attīstībai labvēlīgāku laiku. Vieni mikroorganismi gaida aukstu laiku, citi – siltu. “ Šobrīd viss ir normas robežās, bet, ja būs bezvējš un karstuma vilnis, tad uzmanīgi jāskatās, kurā vietā peldēties – tas nav paredzams, jo situācija var mainīties katru dienu. Tā ir daba, un tas notiek ik gadu,” saka M.Lietuvietis un iesaka iedzīvotājiem novērtēt situāciju, pieejot pie ezera – ja ir novērojamas zilaļģes, vajadzētu doties uz citu peldvietu.
Aļģu savairošanās ir īslaicīga
Savukārt alūksniete Daiga Bētere uzsver, ka peldvietā “Melnums” bija ļoti spēcīga smaka un viss krasts piedzīts ar zilaļģēm. “Esmu lepna par to, ka dzīvoju šajā skaistajā pilsētā, bet… Piektdienas vakarā pēc kapu apmeklējuma piebraucām pie “Melnuma”, lai noskalotu rokas, bet tas nebija iespējams – viss krasts ir netīrs. Ja mēs nepārtraukti reklamējam Alūksni kā skaistu pilsētu, aicinām te viesus, tad tāda lieta kā ezera peldvietas būtu jāsakārto, jāiztīra,” saka D.Bētere.
Bioloģijas doktore Santa Purviņa skaidro, ka masveidā mikroskopiskās aļģes Latvijas upēs un ezeros savairojas divas reizes gadā – pavasara beigās un vasaras otrajā pusē. Vasarā aļģu „ziedēšana” tiek visvairāk pamanīta, jo tad cilvēki dodas atpūsties, peldēties un makšķerēt dabā. Šobrīd zinātnieki vēl pēta un strīdas, kādi faktori liek aļģei kļūt indīgai. Ja mikroskopā tiek konstatēts, ka ūdenstilpē ir savairojušās potenciāli toksiskās zilaļģu sugas, tas tikai paaugstina iespējamību, ka ūdens var būt kaitīgs. Bet to, vai konkrētā ūdenstilpē konkrētā suga patiešām ir vai nav toksiska un kāda ir toksīna koncentrācija, var noteikt tikai specifiski izmeklējumi laboratorijā.
Gaida analīžu rezultātus
“Alūksnes ezera ūdens analīzes tika nodotas laboratorijā 6.augustā, gaidām rezultātus. Bet es jau paredzu, ka viss būs kārtībā, jo ne pirmo reizi tādas tiek veiktas,” uzsver aģentūras “Alja” direktors.
Tā kā ūdens „ziedēšana” ir dabiska parādība, ūdens resursu apsaimniekotājiem ir ļoti grūti to novērst, tomēr, apzinīgi saimniekojot, ir iespējams samazināt tās intensitāti, biežumu un ietekmi. Svarīgākais ir līdz minimumam samazināt barības vielu ieplūdi ūdenstilpēs, ierobežojot to izskalošanu no lauksaimniecības zemēm, kūtsmēslu glabātavām un novēršot neattīrītu notekūdeņu ieplūdi. Tomēr, lai cik intensīva būtu aļģu savairošanās, tā pie mums ir īslaicīga. Tā notiek tikai vasaras mierīgajā un karstajā laikā. Līdzko iestājas vēss, lietains un vējains laiks, tā kaislības beidzas un zilaļģes mirst.
Teksts un foto: Laura Felša
