“Brīnumi ir mums visapkārt, atliek vien
ieskatīties vērīgāk un saskatīt tos,” saka rokdarbniece Madara
Zaķe no Jaunannas, kura strādā ar zīmolu “Peoniju brīnumdārzs”.
Viņa šuj vatētas segas lieliem un maziem, mīkstās rotaļlietas,
dažādus aksesuārus un darina citas mīkstas, mīļas un
brīnumainas lietas.
Šūt patika jau bērnībā
M.Zaķe saka, ka vispirms ir divu bērnu – Marģera
(4 gadi) un Ernesta (10 mēneši) – mamma, sieva vīram Ivaram un
tikai tad rokdarbniece. Rūpes par mazajiem ķipariem šobrīd ir
viņas pamatdarbs, bet dažādu skaistu lietu šūšana – darbs
brīvajiem brīžiem. “Šūšana man ir tuva jau kopš bērnības.
Atceros, ka bērnībā šuvu lellēm kleitas, zīmēju modeļus. Man
ļoti patika radoši izpausties, kā nu toreiz sanāca, sanāca.”
M.Zaķe apguvusi vides dizainera profesiju, bet
kārtīgi šūt iemācījusies “Burdas” kursos. “Šūšana man
ļoti patīk. Mēdz teikt – no saknēm neaizbēgsi. To var
attiecināt uz mani, jo esmu atgriezusies pie šūšanas, kas man ir
sirdij tuva no bērnības. Sākumā šuvu tikai lupatu lelles un
segas. Pie tam – tās visas bija kā dāvanas draugu mazuļiem.
Tieši draugi mani iedrošināja sākt šūt vairāk un savus darbus
pārdot, jo man tīri labi sanākot. Ja jau citi novērtē, izlēmu
pamēģināt. Plašākam cilvēku lokam kļuvu zināma pirms diviem
gadiem. Protams, sākumā piedāvājums bija niecīgs un arī
pirmajos tirdziņos ar savām sešām lellēm un trīs segām lielus
panākumus neguvu, bet no savām kļūdām mācījos. Tas mani
nesagrāva, bet tieši lika darboties un domāt, kā darīt labāk.
Tagad šuju ne tikai lelles, segas, bet arī zaķus, kaķus, lāčus,
Montessori bumbas un miega lupatiņas,” stāsta M.Zaķe.
Katrā rotaļlietā – labas domas
M.Zaķes darinātie darbiņi priecē bērnus ne
tikai Alūksnes novadā un Latvijā, bet arī ārzemēs, ko nodrošina
mūsdienu tehnoloģiju iespējas. “Manas šūtās lelles ir īpašas
ar to, ka vienmēr iešuju tajās kaut ko no sevis. Cilvēki nāk
klāt un saka, ka lelles pilnīgi skatās uz viņiem, un jautā, kā
es to panākot. Šuju un domāju par bērniem. Domāju labas domas,
kā bērns spēlēsies, vai viņam patiks. Jā, bērniem manas šūtās
mantas kļūst par labākajiem draugiem,” stāsta M.Zaķe. Noiets
jeb pircēji vairs neesot jāmeklē. Cilvēki paši viņu atrodot, ir
dzirdējuši, redzējuši viņas darbus un kvalitāti pārbaudījuši.
“Kā rodas idejas? Ir divi scenāriji. Vai nu ieraugu audumu, kurš
ļoti, ļoti iepatīkas, kaut gan nezinu, ko no tā uzšūt, vai
ieraugu audumu un jau zinu, kas taps. Visbiežāk ieraugu audumu, kas
patīk, un tad domāju, ko iesākt,” smejot teic M.Zaķe un atzīst,
ka idejas pie viņas atnāk pašas.
Bērni – papildu motivācija
M.Zaķe atzīst, ka dzīvošana mazā pagastā
nekādā ziņā nav šķērslis sākt ko ražot. “Gluži pretēji –
tā ir papildu motivācija. Pirms dažiem gadiem dzīvoju Rīgā un
neteiktu, ka tur var rast iedvesmu un vēlmi uzdrošināties sākt ko
savu. Šeit dzīve ir vienkāršāka. Arī bērni nekādā ziņā nav
šķērslis sākt ko darīt. Bērniem ir svarīgi redzēt, ka mamma
arī kaut ko dara. Jā, es nevaru šim darbam veltīt astoņas
stundas dienā, bet laiku atrast var. Ja ļoti grib un patīk tas, ko
dari, laiks atrodas. Kamēr bērni guļ, ziedoju kādu stundu miega
un ko padaru,” teic rokdarbniece. Interesanti, ka pašas bērniem
viņas darinātās mīkstās rotaļlietas nemaz tik ļoti nepatīk.
“Esmu katram uzšuvusi pa zaķim, bet tie zaķi tā arī stāv.
Viņi ir ļoti praktiski puiši, un viņus interesē saimnieciskas
lietas, piemēram, skrūvgrieži. Viens gan – abiem diviem ir manis
šūtas sedziņas,” stāsta M.Zaķe.
M.Zaķe atzīst, ka lelles šūs tik ilgi, kamēr
cilvēkiem patiks. “Jā, brīžiem apnīk. Piemēram, pēc
Ziemassvētkiem, kad sašuvu ļoti daudz rotaļlietu, negribējās
skatīties ne uz šujmašīnu, ne uz audumiem, bet tas pāriet.
Iedvesma atkal rodas pati no sevis – rokas pašas prasās ko darīt.
Šobrīd ideju ir vairāk, nekā spēju īstenot. Iespējams, ja
strādātu pilnu darba laiku, būtu citādāk, būtu nogurums un
radošs izsīkums, bet šobrīd man tas nedraud. Es esmu
pārliecināta, ka katram rokdarbam ir savs cilvēks un kaut kādā
brīdī rotaļlieta ar šo cilvēku satiekas. Gaumes ir ļoti
dažādas, īpaši bērniem. Man labākā alga ir priecīgs bērns,
kad bērnam, ieraugot mantu, acis mirdz un viņš aiziet priecīgs.
Tā ir labākā alga! Jā, rotaļlietas ir arī finansiāls pienesums
ģimenes budžetam, citādāk nebūtu tam jēgas,” atzīst M.Zaķe.
Dara tik, cik var izdarīt
M.Zaķe iedrošina arī citas māmiņas sākt
darīt to, kas patīk. “Dzīvojot mājās ar bērniem, rodas ļoti
daudz labu domu. Aicinu nenobīties un sākt ko darīt. Ir tikai
jāsāk. Jāmēģina. Ja nesanāk, jāmēģina vēlreiz. Jāskatās,
kas notiek apkārt, kas cilvēkus interesē. Nevajag baidīties, ka
kaut ko nepagūsi vai ka neizdosies savienot rūpes par bērniem un
māju ar kādu papildu nodarbošanos. Kā es vienmēr esmu teikusi –
cilvēks var izdarīt tik, cik grib, un ne vairāk, ne mazāk. Ja tā
ir sirdslieta, nav žēl ziedot dažas stundas miega un darīt to,
kas patīk. Ne no kā nevajag baidīties. Arī padomu prasīt nevajag
baidīties. Mums tikai liekas, ka latvietis tāds kautrīgs un
skaudīgs, bet tā nav. Protams, svarīgs ir arī ģimenes atbalsts.
Ja vīrs un bērni mani neatbalstītu, nekas nesanāktu. Viņi ir
mans lielākais atbalsts un lielākā iedvesma,” viņa saka.
