Alūksnieši var lepoties ar daudziem talantīgiem cilvēkiem, kuri mūsu pilsētas vārdu nes gan Latvijā, gan plašajā pasaulē. Tie, kuriem bijusi saistība ar akadēmisko mūziku, noteikti pazīst vijolnieci Lailu Lakstīgalu (agrāk – Līdaciņa). Kādam viņas vārds asociējas ar klasisko mūziku, kādam ar optimismu, smaidu un sulīgajiem smiekliem. Sevi viņa raksturo kā šerpu, pedantisku, bet ļoti emocionālu cilvēku – kā jau kārtīgs Mežāzis. Viņai ir svarīga lietu kārtība, precizitāte un taisnīguma izjūta.
Bija gatava vijoli mest krāsnī
Laila Lakstīgala dzimusi 1980. gada 20. janvārī Alūksnē. Ieguvusi maģistra grādu mūzikā un tagad ir otro vijoļu grupas māksliniece Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī. Viss viņas dzīves ceļš sākās tieši Alūksnē.
“Bērnības spilgtākās atmiņas saistītas ar kārtīgām ziemām ar biezām sniega segām un vasarām siena pļavās, runkuļu un kartupeļu dobēs. Bet visam pa vidu bija arī grāmatu lasīšana – šī mīlestība ir saglabājusies visdziļāk,” stāsta L.Lakstīgala un piebilst, ka, mazai meitenei esot, sapņu profesija bijusi friziere vai pārdevēja. Par to, ka Laila nonākusi mūzikas pasaulē, viņa visvairāk pateicīga savai mammai, mūzikas skolotājai Antrai Līdaciņai. “Jau no bērna kājas mūzika skanēja visur – gan skolā, gan mājās. Bet mūzikas skolas pirmsākumi nebija viegli. Bija brīži, kad biju gatava vijoli mest degošā krāsnī. Īstā mūzikas mīlestība man, manuprāt, parādījās tikai no 5. klases,” atceras mūziķe.
Mūzika uzvar algebru
Katram jaunam censonim vajadzīgs atbalsts un reizēm arī piespiešanās. “Lielais paldies Alūksnes Mūzikas skolas vijoles skolotājai Inesei Petrikalnei, kura cītīgi strādāja, lai es varētu regulāri piedalīties dažādos Latvijas mūzikas skolu konkursos, koncertos. Vijoles skolotāja bija tā, kas mudināja nepamest vijoli arī pēc 9.klases, bet turpināt attīstīties mūzikas vidusskolā,” pateicīga ir novadniece.
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā viņai patika un padevās eksaktie priekšmeti, kas arī guva virsroku – mūzika uz gadu tika pamesta, iestājoties 10. klasē. “Bet algebriskos vienādojumus risināju vien gadu, jau pavasarī bija atgriezies mūzikas spars. Pirmos soļus spēru Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas virzienā, kur iestājos pie brīnišķīga vijoles skolotāja – Osvalda Šneidera. Savukārt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bakalaura grādu vijoļspēlē ieguvu pie Jāņa Bulava, maģistra grāds tika iegūts stīgu kvarteta spēlē,” par saviem studiju gadiem stāsta L.Lakstīgala un uzsver, ka ir ļoti pateicīga ikvienam pedagogam, ar kuru ir bijusi iespēja sadarboties.
Divu mūziķu kopdzīve ir mijiedarbīga
Ar vīru Atvaru Lakstīgalu viņa bijusi pazīstama jau mūzikas vidusskolā, kur bijuši kursabiedri. “Dzirkstelīte uzliesmoja mūzikas akadēmijas laikā. Mans dzīvesdraugs Atvars ir diplomēts diriģents un mežradznieks. Šobrīd viņš ir Ogres mūzikas skolas direktors, bet pirms tam bija Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Arī šobrīd bieži diriģē Liepājā, kā arī ārpus Latvijas robežām,” par savu vīru stāsta novadniece.
Kā ir ikdienā dzīvot kopā vienas profesijas pārstāvjiem? “Ne mirkli nešaubos, ka diviem mūziķiem sadzīve ir mijiedarbīgāka – viens otru saprot, cik svarīgas ir tās garās stundas vingrināties, mācīties partitūras. Mēs varam diskutēt un vienlīdz arī strīdēties par skaņdarba interpretācijām,” saka L.Lakstīgala.
L.Lakstīgala uzsver, ka dzīves svarīgākā vērtība ir veselība. “Manā profesijā tas ir kārtīgs, vismaz astoņas stundas ilgs miedziņš, kuru varu izbaudīt tikai atvaļinājuma laikā. Un nav nekā svarīgāka par manu ģimeni, pavardu, patvērumu un mūsu četrkājainajiem draugiem,” uzsver mūziķe.
Prieks un lepnums par
bērniem
Lakstīgalu ģimenē aug divi bērni – septiņgadīgā Luīze un desmitgadīgais Mariss, kuram vārds dots par godu izcilajam diriģentam Marisam Jansonam. “Bērni ir jau spēruši pirmos soļus mūzikā – Mariss šogad pabeidza Ogres mūzikas skolā 4. kora klasi, bet jūnijā iestājās Rīgas Doma kora skolas 5. klasē. Viņš dziedāja arī simtgades Dziesmu svētkos – koncertuzvedumā “Vilkam tāda dvēselīt’”, ar zēnu kori garīgās mūzikas koncertā Doma baznīcā un noslēguma koncertā Mežaparkā. Luīze šogad pamēģināja pirmās iemaņas vijoļspēlē sagatavošanas klasē, septembrī uzsāks gan skolas, gan mūzikas skolas gaitas kā pirmklasniece,” lepna par bērniem ir mūziķe un piebilst, ka Luīze apmeklē arī mākslas skolu, gan laiks rādīs, kura mākslas izpausme sirdij būs tuvāka.
“Teikšu godīgi – brīvais laiks man asociējas tikai ar vasaras atvaļinājumu, kad mierīgu sirdi varu pagulēt kādu stundiņu ilgāk. Kad varu nodoties grāmatu lasīšanai zem ābeles, rušināties puķu vai dārzeņu dobēs. Bet visam pāri vienmēr atradīšu laiku sportiskajām aktivitātēm – bez tām sevi vairs nevaru iedomāties,” stāsta novadniece.
Pasmieties par sevi un
kurioziem
L.Lakstīgalai enerģiju dod aktīvie bērni un sports. “Mācos pozitīvi domāt, nelasu ziņas un neskatos televīziju, kur ir daudz negatīvās informācijas. Man pietiek ar smagajiem detektīvromāniem, grāmatām, kas liek domāt, pārdzīvot un visu “izmalt” caur sevi. Jā, tie man ir svēti brīži, kad mani labāk netraucēt,” smaidot stāsta vijolniece.
Viņa ir cilvēks, kuram patīk smieties – par sevi, jokiem vai kuriozām situācijām. “Esmu mantojusi jautrus smieklus, un kāpēc gan turēt sveci zem pūra?” smaidot piebilst L.Lakstīgala. Vienmēr prieks komunicēt ar tik pozitīviem cilvēkiem. Uz jautājumu, ko viņa varētu darīt pēc, piemēram, divpadsmit gadiem, novadniece atbild, ka gribētu izmantot mūziķu izdienas pensijas prioritātes. “Ja vien tādas vēl pastāvēs, tad savos 50 gados mierīgu sirdi iešu pensijā. Bet cilvēks plāno, Dievs dara, tāpēc ļaušos saviem likteņa pavērsieniem un krustcelēm, kas tajā brīdī būs aktuālas. Jo tikai mēs paši veidojam savu izvēli būt tādiem, kādi esam,” secina L.Lakstīgala.
Saviļņojuma mirkļi
Dzīvē jāizbauda katrs mirklis. L.Lakstīgalai skaistu un saviļņojošu brīžu ir bijis daudz. “Pēdējā laika labākais notikums – simtgades Dziesmu svētku latviešu vokālsimfoniskās mūzikas koncerts “Arēnā Rīga”, kurā arī es biju dalībniece visu četru Latvijas simfonisko orķestru kopskanējumā,” stāsta vijolniece un atzīst, ka katra opernama pirmizrāde ir kā svētki. “Šogad fantastisks bija Rīgas Operas festivāla galā koncerts, kur uz mūsu operas skatuves viesojās izcili pasaules klases vokālisti. Tā ir patiesa bauda – būt klātienē un muzicēt kopā ar viņiem!” norāda māksliniece. Viņa atzīst, ka emocionālo mirkļu ir ļoti daudz, piemēram, bērnu kristības baznīcā, kad ceremoniju apvienoja ar pašu kopīgi veidotu koncertu.
Mārtiņa Freimaņa “Tumsas vijolnieces”
Mūsu novadniecei ir lieliska iespēja būt kopā uz skatuves gan ar pašmāju, gan pasaules zvaigznēm. “Popmūzikā visvairāk sadarbība bijusi ar grupu “Tumsa”, Mārtiņa Freimaņa laikos mūsu stīgu kvartets tika saukts par “Tumsas vijolniecēm”. Esmu spēlējusi kopā arī ar citiem popmūziķiem dažādos šovos, videoklipos un mūzikas ierakstos,” stāsta L.Lakstīgala.
Ļoti spilgti atmiņā palikusi Dzintaru koncertzāles vasaras sezonas atklāšana, kur pirmajā daļā pianists Andrejs Osokins kopā ar simfonisko orķestri atskaņoja Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu. “Koncerta otrajā daļā kopā ar „Latvijas Radio bigbendu” un mūžam atraktīvo Raimondu Paulu atskaņojām dažādas sen zināmas melodijas un džeza improvizācijas. Paula kungs vēl aizvien apbur, humors dzirkstīja arī koncerta laikā,” atminas vijolniece un uzsver, ka akadēmiskajā mūzikā ikviens viesdiriģents ir pieminēšanas vērts – Karels Marks Šišons, Tadeušs Voicehovskis, Risto Josts un daudzi citi.
Viseksotiskākā vieta –
Meksika
Ir zinātniski pierādīts, ka mūzika cilvēka dzīvē attīsta gan prātu, gan emocijas. “Ļoti bieži mūzikā nākas domāt vairākas lietas vienlaikus, piemēram, par instrumenta spēles tehniku, precīzu nošu teksta izpildījumu, klausīties, vai es spēlēju ansamblī kopā ar citiem kolēģiem, skatīties uz diriģenta norādījumiem, tajā pašā laikā piedomāt par skaņas kvalitāti un atskaņojuma emocionalitāti, kas ir tā galvenā atslēga uz klausītāja sirdi,” saka L.Lakstīgala un piebilst, ka šīs iemaņas noder arī sadzīvē, kad nedomā par darbu.
Runājot par jaukiem notikumiem, nevar nepieminēt arī neaizmirstamos ceļojumus. “Mana profesija piedāvā ne tikai muzicēt Latvijā, bet arī citur pasaulē – ar savu opernama orķestri viseksotiskākajā tūrē bijām Meksikā. Bet muzicējusi esmu arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ar “Nordic Symphony orchestra”, ar jauniešu kamerorķestri “Konsonanse” gandrīz visā Eiropā – sākot ar Baltijas valstīm, beidzot ar Somiju, Norvēģiju, Krieviju, Poliju, Vāciju, Franciju, Monako, Itāliju, Spāniju,” stāsta vijolniece.
Mīļākā vieta –
mammas pirtiņa
Daudz ir redzēts citviet, bet sirdī jau vienmēr vissiltākās atmiņas saistās ar mājām. “Alūksne asociējas ar bērnības mājām un skaisto dabas reljefu. Pāris reizes gadā atbraucu ciemos pie mammas, jo viņas pirtiņa ir mana vismīļākā vieta. Arī Alūksnes ezers un Pilssalas estrāde man asociējas ar daudziem skaistiem mirkļiem. Ja vien atļauj laiks, tad, esot Alūksnē, ar vīru un bērniem vienmēr dodamies pastaigās pa pilsētas skaistākajām vietām,” stāsta L.Lakstīgala un ir pateicīga, ka var just un mīlēt. “Alūksnieši, esiet lepni par savu Ziemeļvidzemes pērli un malēnisko izloksni! Esiet mundri garā un omā – neapstājieties savā attīstībā!” novēl mūsu novadniece.
— Laura Felša
