Alūksnes pilsētas svētki ir laiks, kad gavilēt var visi alūksnieši, taču Martai Stradiņai un Sandrim Sniedzem šis gads ir īpaši nozīmīgs, jo 20.martā viņu ģimenē piedzima dēliņš Krišjānis Sniedze. Ģimene ir priecīga ne vien par pieaugumu, bet arī par iespēju būt godinātiem valsts simtgades jaundzimušo bērniņu sveikšanā.
Liktenīgā tikšanās
Divu gadu kopā būšana pārim jau pierādījusi, ka liktenis nešaubīgi viņus savedis kopā. “Mēs iepazināmies Ilzenes forumā, bija četras grupas, un es vadīju savu grupu. Sandris atbrauca ar nokavēšanos un nebija pierakstījies nevienā grupā, tāpēc pievienojās mūsējai. Zināju, ka viņu sauc Sandris, un man ļoti nepatika viņa vārds. Pēcāk satikāmies atpūtas klubā. Es klubus neapmeklēju, bet gadījās tā, ka draudzenes paaicināja mani uz atpūtas vietu “Cita Opera”. Tur pie manis pienāca Sandris un aicināja dejot, tā mēs visu vakaru nodejojām, draudzenes dusmojās, jo biju viņas pametusi. Sākām tikties, sekoja romantiskas pavadīšanas līdz mājām, kad es pēkšņi pārcēlos pie viņa. Sandris atnāca no darba, es gatavoju ēst, un mana zobu birste jau stāvēja plauktiņā. Zīmīgi ir arī tas, ka nesen avīzē lasīju – sešu gadu vecumā esmu teikusi, ka es vēlētos otru vārdu – Sniedze. Te nu ir – Sniedze,” smaidot stāsta Marta.
Mazais pārsteigums
Kā jau katram laimīgam pārim arī viņiem viss bijis ieplānots: Marta beigs studijas, tad bērniņa ienākšana viņu dzīvē. Taču ne vienmēr viss rit savu gaitu, jo Krišjānis pasteidzās. “Kad Krišjānis bija pieteicies, es to nezināju divus mēnešus. Mēs dzīvojām Rīgā, un bija pēdējais laiks, lai iesniegtu dokumentus skolā, turklāt tas bija Alūksnes pilsētas svētku laiks. Vēlējos uzsākt studijas Kultūras akadēmijā. Tajā dienā Sandrim bija jāatved man dokumenti no Alūksnes. Kad viņš jau bija Rīgā, tika secināts, ka visi dokumenti ir aizmirsti. Un tajā dienā uzzināju, ka esmu stāvoklī. Biju Sandrim sagatavojusi vēstuli no Krišjāņa. Tāpēc varbūt tā bija zīme, ka papīri tika aizmirsti. Kad atdevu vēstuli Sandrim, sēdējām benzīntankā un abi lējām prieka asaras. Tas bija ļoti skaists un aizkustinošs mirklis mūsu dzīvē!” saka Marta.
Sandris teic, ka viņš bijis ļoti laimīgs un nebijis ne mirkli pārsteigts. “Kopš Krišjāņa ienākšanas mūsu dzīvē viss ir mainījies tikai uz labo pusi. Visi sliktie ieradumi ir pazuduši. Skaisti ejam gulēt desmitos vai vienpadsmitos vakarā. Balles vairs neinteresē. Man ir sava nodarbe, sava dzīve un sava pasaule. Protams, draudzenes saka, ka mani vairs nepazīst. Bet man ļoti patīk šī dzīve! Jau kopš devītās klases zināju, ka gribu būt laimīga un gribu būt mamma. Tagad saprotu, ka iepriekš bezjēdzīgi pavadījām laiku ballējoties. Līdz ar bērniņu mainās visas vērtības un uztvere par to, kas ir svarīgi,” saka mamma Marta.
Viss notiek ģimenēs
Marta stāsta, ka uzticamāku vīrieti par Sandri nevarētu iedomāties, jo viņš bijis blakus gan visu gaidīšanas laiku, gan arī dzemdībās Madonā. Arī vārdu mazulītim izvēlējušies kopīgi. Vecāki atzīst, ka bērna vārda izvēle ir katra paša ziņā, un viņi nenosoda tos cilvēkus, kuri bērniem ieliek nelatviskus vārdus. “Uz Krišjāņa šūpuļa ir rakstu zīmes, un mums ir arī krekli ar logo “AL”, bet par patriotiem sevi neuzskatām, jo vajadzības gadījumā pamest pilsētu vai valsti nebūtu ilgs jautājums. Esmu visas pirmās drēbes Krišulim izšuvusi ar rakstiem, man ir Austras koka tetovējums, bet ne latviskuma vai patriotisma dēļ. Valsts svētkus svinam un pie himnas raudam – tas gan. Bet sen man vairs nešķiet, ka valsts ir kaut kas vienots. Alūksnē ir pavisam cita dzīve nekā Rīgā vai kādā Latgales nostūrī, un viss notiek ģimenēs un dzimtās, nevis pilsētās un novados. Ne reizi nedomāju, ka mans bērns dzimst Latvijai vai Alūksnei. Viņš dzima sev, mums, kosmosam un pats galvenais – bez uzdevuma un zīmoga, kas viņam būtu lemts. Tāpēc arī nekristīsim viņu, lai tad, kad būs pietiekami liels, pats izvēlas, kam tic un kam ne,” piebilst Marta.
Taču par to, ka liktenis viņus ir savedis kopā, lai dēliņš būtu tieši viņiem, liecina arī zīmīgais astotnieks, kas vijas viņu ģimenē, jo Sandris ir dzimis 1988.gadā, Marta – 1998.gadā, Krišjānis – 2018.gadā, turklāt visi svin dzimšanas dienas martā tikai ar dažu dienu starpību.
Pārāk jauna mamma
Marta atzīst, ka ir saņēmusi arī kritiku, jo citiem nav saprotams, kā divdesmit gados var būt bērns. “Bet man nebija tāda plāna, ka ir karjera un tad pārējais. Manām draudzenēm tagad ir svarīgi: augstskola, karjera, darbs, tikai tad bērni. Man šķiet, ka būt jaunai mammai ir vieglāk. Tagad nav grūti mācīties arī pēc bērna piedzimšanas. Es nevaru sūdzēties, jo Sandris strādā un mums viss ir. Nepārtiekam tikai no kartupeļiem, bet ir ģimenes, kas tiešam tā dzīvo, tāpēc visas Krišjāņa drēbītes vēlos atdot tām ģimenēm, kam tās ir nepieciešamas. Stāvot veikalā, esmu domājusi par to, kā būtu, ja es savam Krišjānim nevarētu atļauties kaut ko. Tas būtu šausmīgi! Domāju, ka grūtāk ir tām mammām, kuras audzina bērniņu vienas pašas, jo bērnu precēm cenas ir ļoti augstas,” saka Marta.
“Jā, arī māmiņu alga ir smieklīga. Minimālajai māmiņu naudai būtu jābūt līdzvērtīgai vismaz minimālajai darba algai. Kā var būt mazāk, ja viņi ir divi, bet saņem mazāk nekā viens cilvēks, kas pelna minimālo algu? Tas nav loģiski!” piebilst Sandris.
Par spīti ļaužu runām, arī bildinājums ir izskanējis un jāvārds dots. Taču pāris nesteidzas ar kāzu datumu, jo nevēlas visus lielos dzīves notikumus sasteigt vienā gadā.
Alūksne – piemērota vieta
“Mēs plānojām savu dzīvi Rīgā, un paldies Dievam, ka pieteicās Krišjānis, jo saprotu, cik grūti ir dzīvot Rīgā. Stumties tramvajā, gaidīt tieši to tramvaju, kam ir zemās durvis, lai iebrauktu ar ratiem, luksofori, trokšņi, steiga. Nē, tas nebūtu mums. Rīgā dzīvojām sestajā stāvā mājā bez lifta, bet ar bērnu būtu jādodas pastaigās. Mēs pie Rīgas nepieradām un nevarētu iedomāties dzīvi ar bērnu tur,” saka jaunā sieviete. Līdzīgās domās ir Sandris. “Man ir grūti iedomāties, kā ir tiem, kuri audzina bērnus lielās pilsētās: aizbrauc, atved, ej, skrien. Šeit vari iziet pagalmā, šeit ir daba un dzīvība!”.
Pāris dodas arī uz mežu sēņot, ogot vai vienkārši gūt atslodzi no dienas steigas. “Rīgā mēs arī vienreiz aizgājām uz mežu un atradām ledusskapi un kārtīgu izgāztuvi. Alūksne ir ļoti skaista un piemērota vieta mums un Krišjānim. Man patīk, ka varu pastaigāties, ielas ir sakārtotas, sala, pils, ūdeņi. Agrāk skatījos, kā mana mamma lauzās, ar ratiem vedot mazo brāli pa drausmīgajām ielām, bet tagad nevar sūdzēties. Jāatzīst, ka vides pieejamība bērniem ir ļoti uzlabojusies, ir rotaļlaukumi. Bet skumji, ka nav vietas, kur pārtīt zīdaini. Piemēram, Igaunijā katrā veikalā ir istaba ar pārtinamo galdu, pat ar pamperiem un salvetēm, bet mums nav šādas vietas. Jā, vasarā ir vieglāk, bet ziemā? Pat benzīntankos nav pārtinamo galdu. Siguldā ir specializēta mājiņa, kurā vari ieiet pabarot bērniņu, pārģērbt. To vajadzētu aktualizēt arī Alūksnē,” iesaka jaunā māmiņa.
Simtgades bērniņš
Rīt alūksniešu ģimene būs starp ģimenēm, ko godinās Alūksnes novada pašvaldība, sveicot jaundzimušos alūksniešus. Šogad Alūksnes pilsētas svētkos katram jaundzimušajam dāvās īpašu dāvanu komplektu kā atgādinājumu par dzīvības vērtību, piederību šai zemei. Komplekts sastāv no sudraba vērdiņa, kas apzīmogots ar sudraba zīmogu un simtgades provi, ozolkoka kastītes, apsveikuma vēstules jaundzimušajam un ģimenei, pavaddokumenta, kur publicēti to pašvaldību apsveikumi, kas atbalsta iniciatīvu.
“Man jaundzimušo sveikšana šķiet jēdzīgāka līdzekļu iztērēšana nekā salūts 15 minūšu garumā. Ja runājam par datu aizsardzību pasākumā, tad, tā kā pilsēta ir maza, visi visus zina, tāpēc mums nebūtu nekādu iebildumu, ja bērniņu nosauktu vārdā un uzvārdā. Bet saprotam arī tos cilvēkus, kas nevēlas, lai dati par bērniem tiktu publiskoti,” piebilst pāris.
— Teksts un foto: Linda Līdaka
