Jaunlaicenes pagastā nedēļas nogalē notiks Otrie Vispasaules malēniešu svētki, kuros būs arī grāmatas “No Apukalna veroties” atvēršanas pasākums. Tajā apkopoti apmēram 1000 vārdi, Jaunlaicenes muižas muzeja savāktās anekdotes, rotaļu apraksti un teicieni, kā arī Linarda Laicena stāsti no krājuma “Malienā” un malēniešu valodas entuziasta, novadpētnieka Aivara Puzuļa stāsti. Grāmatas idejas autore ir Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska, kura sevi uzskata par īstu malēnieti.
Negatīva attieksme dēļ
akcenta
Ir dažādi viedokļi – kāds ļoti noliedz malēnisko izcelsmi, kāds ļoti popularizē un lepojas ar to. “Lai atzītu sev to, ka esmu malēniete, man bija vajadzīgi vairāki gadi – lasīju daudz literatūras, kur bija rakstīts par malēniešiem. Cik vien bija manos spēkos, izlasīto apkopoju, lai varētu tagad stāstīt citiem,” saka S.Jankovska un piebilst, ka viņai sākumā bija jāpaaugstina sava pašapziņa, jāsaprot, kāpēc negrib runāt malēniski. “Pagāja daudzi gadi, kamēr sāku runāt malēniski. Domāju, ka vislielākā problēma ir, ka gramatikā galvenie ir likumi. Izloksnes bija pirms literārās valodas. Tā tika veidota mākslīgi – literārā valoda skaitās pareizā, jo tajā ir likumi, kas nosaka, ka tas vārds skan tā, kā mums jārunā,” uzsver sieviete.
Grāmatā “No Apukalna veroties” lieliski parādīts, kā veidojas malēniešu vārdi. Piemēram, literāri vārds skan “māja”, bet malēnietis saka “moja” – patskanim “a” atbilst “o”. “Ja mēs regulāri nerunāsim malēniski, tad vairs nevarēsim pareizi izrunāt šos vārdus. Arī tagad ir cilvēki, kuri runā malēniski, tikai viņiem vairs nav, ar ko sarunāties. Diemžēl. Ir cilvēki, kuri satiekoties cenšas runāt malēniski. Tas ir svarīgi,” atzīst S.Jankovska.
Pārsteidzoši ir tas, ka vairāk šo izloksni saglabājuši vīrieši. “Bērnībā manā cilvēku lokā vairāk malēniskuma glabātāji bija tieši vīrieši. Sievietes biežāk teica: tu tā nerunā, tā nav smuki, skolā būs tikai problēmas… Un bija jau arī negatīva attieksme pret šīs puses cilvēkiem izloksnes dēļ. Jācer, ka tagad tas mainās,” saka malēniete. Viņa uzsver, ka visīstākie izloksnes sargātāji ir tie, kuri nebraukā nekur apkārt, bet dzīvo uz vietas, tādā veidā saglabājot malēniešu izloksnes tīrību.
Grāmata kā mācību līdzeklis
Doma par to, ka šāda grāmata ir vajadzīga, radās tieši no Jaunlaicenes muižas muzeja apmeklētāju puses. “Mēs piedāvājām malēniešu spēles, un cilvēki sāka jautāt, vai mums ir kāds mācību līdzeklis, ar kura palīdzību iepazīties ar malēnisko izloksni. Tā nu es sapratu, ka tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Kad pirms četriem gadiem bija pirmie malēniešu svētki, kāda sieviete atgādināja par manu solījumu saistībā ar grāmatu. Tad bija jāsaņemas un jāizdara tas, kas bija neapdomīgi solīts,” smaidot stāsta S.Jankovska.
Kā jau pirms visiem projektiem, arī šajā gadījumā bija jāizsapņo, kāda būs šī grāmata. “Ļoti palīdzēja tas, ka mēs strādājām kopā ar cilvēkiem, kuri runāja malēniski, viņi brauca pie mums, daudz stāstīja. Bija cilvēki, kuri ar saviem savāktajiem materiāliem grāmatas tapšanā piedalījās neklātienē,” saka muzeja vadītāja un piebilst, ka pat atmiņa sākusi labāk darboties, ja vairāk strādāja.
Ne pirmā, bet atšķirīga
Šī nav pirmā grāmata par malēniešiem, bet tā atšķiras no citām. “Grāmatā ir ļoti daudz informācijas no Jaunlaicenes muižas muzeja, vairāku malēniešu dzīves gudrības, skaitāmpantiņi. Svarīgi, ka grāmata dod iespēju mācīties, tā ir kā mācību līdzeklis. Piemēram, vienā lapaspusē ir stāsts literārā valodā, bet otrā – malēniski. Par šīs grāmatas tapšanu jāpateicas milzīgam kopdarbam – katrs, kurš iesaistījās, ir devis neatņemamu vērtību,” uzsver grāmatas idejas autore. Grāmatā ir seši Linarda Laicena stāsti, kuros atspoguļota 19.gadsimta dzīve Malienā. “Tie ir īpaši stāsti, kurus nevarēja neizmantot. Tie mums visiem palīdzēja atcerēties vārdus, kas sen jau aizmirsti. Es gribētu teikt, ka stāsti ir līdzvērtīgi vai pat vērtīgāki par brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki”. Tie ir kultūrvēsturiskie stāsti, kuri Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājās vecajā drukā,” uzsver S.Jankovska.
Speciāli izdota ābece
Malēniešiem esot ļoti daudz līdzīgu vārdu ar Tartu izloksni – vienādas vārdu saknes. S.Jankovska stāsta, ka viņai bijusi lieliska iespēja apmeklēt Igauniju, kur guvusi labu pieredzi. “Lai Tartu valoda nepazūd, viņi to risina valstiskā līmenī – skolā pirmajās četrās klasēs māca Tartu izloksni. Ir daudzi mācību materiāli, piemēram, speciāli izdota ābece,” par kaimiņvalsts pieredzi stāsta malēniete. Igaunijā vecākajās klasēs bērniem esot jālasa tāpat kā grāmatā “No Apukalna veroties” – vienā pusē ir literārā valoda un otrā – Tartu izloksne.
“Saka jau, ka malēniešiem nav savas izloksnes. Mēs skaitāmies augšzemnieku dialekta dziļā latgaliskā izloksne, bet mēs paši neatzīsim, ka esam latgalieši. Mēs esam malēnieši! Tāpēc, tas ir mūsu pašu nosaukums, mēs paši sevi tā saucam un esam lepni par to,” uzsver S.Jankovska. Labi, ka ir tik entuziastiski cilvēki kā Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja, – viņas ieguldījums un darbs neļauj cilvēkiem aizmirst savas saknes. “Daudz kur mudina izskaust aizguvumus no citām valodām. Ja mēs aizmirsīsim malēniešu izloksni, būtībā pazudīs gandrīz visi vārdi! Mums taču pārsvarā viss ir aizgūts – no igauņiem, vāciešiem, krieviem… Daudzi domā, ka visi senie vārdi ir jāizskauž. Tas nav pareizi. Tā ir sāpīga sajūta, kurai tikai tagad esmu tikusi pāri. Tāpēc arī tik ļoti pievērsos šai tēmai,” atklāta ir malēniete.
Viņa lielu paldies saka visiem, kuri piedalījušies grāmatas tapšanā. “Tas ir mūsu visu kopīgs darba iznākums. Sarmīte Balode ir grāmatas redaktore – ja viņa nebūtu uzņēmusies šo darbu, sniegusi mums palīdzību, tad šādas grāmatas noteikti nebūtu, jo mūsu grupā nebija neviena ar filologa izglītību,” pateicīga ir muzeja vadītāja un uzsver, ka izloksnei ir vajadzīga īpaša uzraudzība.
Malēnieši smejas vairāk nekā citi
Kad S.Jankovska saņēmusi grāmatu, sajūtas esot bijušas patīkamas. “Viss ir tieši tā, kā gaidīju. Mēs visu laiku ļoti daudz komunicējām ar izdevniecību “Sava grāmata”, tekstus pārlasījām desmitiem reižu,” par darba procesu stāsta grāmatas idejas autore. Viņa aicina visus, kuri sevi uzskata par malēniešiem, un arī tos, kurus interesē malēnieši, apmeklēt malēniešu svētkus. “Tā būs priecīga diena, ar daudz jokiem un dažādām izklaidēm. Tie, kuri nepazīst malēniešus, lai atbrauc un apskatās – noteikti būs interesanti! Svētkos būs ļoti dažāda pasākumu programma,” stāsta S.Jankovska.
Kāds tad īsti ir malēnietis, tā īsi nemaz nevarot izstāstīt. “Īsts malēnietis ir radošs cilvēks. Dzīve viņu par tādu padara – šeit dzīvojošajiem ir zemākas algas nekā citviet Latvijā, mēs reizēm nevaram nopirkt to, ko vēlētos. Ja to nevar, tad cilvēks sāk domāt radoši. Un tas izdodas! Piemēram, Jaunlaicenes muižas muzejā var apskatīt pašu taisītu un metinātu zāles pļāvēju. Malēnieši ir spītīgi un mērķtiecīgi. Viņam vajag daudz vairāk garīga un fiziska spēka nekā rīdziniekam, lai aizbrauktu uz galvaspilsētu, – tad palīdz spītība. Mūsu puses cilvēki ir priecīgi – patīk smieties trīs reizes vairāk nekā citiem. Viņi cits citu “apceļ” – joki dzirkstī visu laiku. Malēnietis ir apmierināts kā vesels bērns. Vienīgi malēnietis ir diezgan naivs – viņu var viegli apmānīt,” stāsta S.Jankovska un uzsver, ka malēnieši ir ļoti dzīvesgudri.
— Teksts un foto: Laura Felša
