Trušu audzētāja Inese Safranoviča no Trapenes pirms gada iegādājusies divus kažokādu zvērus – stepes murkšķus jeb baibakus.
Trušu audzētāja Inese Safranoviča no Trapenes pirms gada iegādājusies divus kažokādu zvērus – stepes murkšķus jeb baibakus.
“Pirkām kā pāri un šovasar jau gaidījām mazuļus, taču droši vien tie būs tikai nākamgad. Plānojam, ka nākotnē stepes murkšķu audzēšana varētu būt neliels bizness,” laikrakstam stāsta Inese Safranoviča.
Par neparastajiem kažokzvēriem Inese izlasījusi presē, tāpēc nolēmusi pamēģināt tos audzēt pati. “Valmierā no kāda trušu audzētāja pirkām trušus un ieraudzījām arī baibakus. Zēns bija lielāks, to iesaucām par Bursi, viņš ir mīlīgāks, bet meitene – mazāka, tai vārdu neesam iedevuši,” bilst I.Safranoviča.
Pavasarī Bursis saimnieci paņēmis aiz piedurknes un mēģinājis vilkt būdā. Viņi ēdot to pašu ko truši – burkānus, maizi, tāpēc barošana un kopšana īpašas pūles neprasot. Sevišķi garšojot pieneņu zāle.
“Rudenī viņi sataisa migu un būdu aiztaisa ciet. Pavasarī lien no tās laukā kaulaini un badaini. Domājām, vai vispār tie vēl kustēsies. Zvēriņi ir interesanti. Barību komiski ēd, paņēmuši ķepiņās,” stāsta saimniece.
Baibakus audzēt esot izdevīgi, jo pēc ziemas miega tie sakrāj taukus un labi nobarojas. Stepes murkšķu gaļa tāpat kā tauki ir ārstnieciski.
“Savstarpēji abi zvēriņi ir draudzīgi. Tētis apliek mammai roku pāri un abi guļ. Ja pie būra pienāk sveši cilvēki, tad zvēri kļūst bailīgi. Kad būs mazuļi, radināsim tos ņemt laukā no būra,” stāsta I. Safranoviča.
Baibaki spiedz, izdalot skaņas līdzīgi kā putni.
