Katram no mums ir kāda misija uz šīs zemes – karjeras izveide, būšana par labu mammu vai tēti, palīdzēt otram.
Visvairāk palīdzība nepieciešama cilvēkiem, kuri paši nevar par sevi parūpēties – tie ir bērni. Ikviens vēlas izaugt ģimenē – vecāku aprūpēts un izlolots, kopīgi dalot gan priekus, gan bēdas. Diemžēl ļoti daudziem bērniem Latvijā šis ir kluss sapnis, jo viņiem tādu iespēju nav. Lai iedrošinātu kļūt par audžuģimeni, Alūksnē nesen noritēja tikšanās, kur interesenti varēja uzzināt ko vairāk par šādām ģimenēm. Pieredzē dalījās divas māmiņas no citas Vidzemes pilsētas, bet katra ar savu atšķirīgu stāstu. Arī kāda alūksniete laikrakstam “Alūksnes Ziņas” uzticēja savu stāstu. Varbūt šie stāsti iedrošinās vēl kādu dot mājas bērniem, kuri par tām sapņo.
Svarīgi parādīt – var dzīvot citādāk
Bērni ir dažādi, jo katram ir sava trauma, kura iegūta pirms nonākšanas audžuģimenē. Viena no lietām, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību ir tā, ka tas ir ļoti svarīgs lēmums. Tikpat svarīgi kā saprast, ka jūs to varat izdarīt, ir apzināties, ka jūs tam šobrīd vēl neesat gatavi. No tā nevajag baidīties. “Strādāju arī audžuģimeņu apmācībā un vienmēr saku vecākiem, ka šie bērni nav vainīgi pie tā, viņi neizvēlējās nokļūt sliktos apstākļos – dzīve viņus nav lutinājusi. Audžuģimenes uzdevums nav lauzt bērna raksturu, bet parādīt, kā ir dzīvot citādāk, kādas ir iespējas, kā veidot attiecības,” uzsvēra Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas priekšsēdētāja Aurika Zīvere, kura ir arī Smiltenes novada bāriņtiesas vadītāja.
Izveidojušies dažādi stereotipi par bērniem no bērnunamiem. “Nav tā, ka bērnunamos ir tikai sliktie stāsti – ir bērni, kuri, sasniedzot pilngadību, veiksmīgi uzsāk savu dzīvi, viss viņiem izdodas. Ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēciskā faktora – kas un kā strādā konkrētajā bērnunamā. Ir jābūt misijas apziņai, ka esi gatavs palīdzēt,” stāstīja A.Zīvere.
Visgrūtākais ir pirmais gads
Lai bērna dzīve būtu veiksmīga, svarīgi izjust ģimenisko vidi. “Audžuģimenē bērns iemācās vairāk dažādus ikdienas darbus. Bērnunamā viņi, piemēram, nedrīkst paši mazgāt virtuves, jo tādi ir noteikumi. Iestādei šīs lietas ir jānodrošina. Bērnunamos bieži vien veidojas mazie patērētāji. Diemžēl viņi nezina, kā tas ir, kad paši aiziet kopā ar vecākiem uz veikalu, lai iegādātos sev nepieciešamo. It kā elementāras lietas, bet to iemācās tikai ģimenē,” norādīja Smiltenes novada bāriņtiesas vadītāja. Viņa bāriņtiesā strādā jau 20 gadus, bet vēl joprojām nebeidz brīnīties par to, kas notiek pasaulē. Diemžēl ir pārāk daudz vecāku, kuriem nav atbildības sajūtas, kā rezultātā bērni aug sev nepiemērotā vidē. Tāpēc ir labi, ja rodas iespēja padzīvot audžuģimenē, kamēr tiek strādāts ar bioloģiskajiem vecākiem vai atrasts adoptētājs. “Pirmais gads ir vissmagākais, kad sociālais dienests strādā ar bioloģisko ģimeni. Katrā gadījumā bērna intereses ir viņa bioloģiskā ģimene, un ir jāizdara maksimāli viss, lai viņam būtu īstie vecāki. Ja to nevar, tad iespēja ir audžuģimene. Diemžēl šī pirmā gada laikā, kad bērns ievietots audžuģimenē, ne viņš, ne audžuvecāki nezina, kas īsti būs tuvākajā laikā, jo katra lieta ir individuāla,” uzsvēra A.Zīvere.
Lai ģimene saprastu, vai ir gatava šādam solim, ir iespēja izmantot viesģimenes statusu – bērns var ciemoties pie ģimenes, piemēram, svētku laikā. “Arī viesģimene regulāri brauc ciemos uz bērnunamu. Šo statusu piešķir bāriņtiesa,” informēja A.Zīvere.
Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr viņš var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, vai viņam nodibināta aizbildnība. Gadījumā, ja audžuģimenē ievietotais bērns kļūst adoptējams, audžuģimenei ir prioritāras bērna adopcijas tiesības, ja adopcija atbilst bērna interesēm.
Audžuģimene ir atbildīga par aprūpi un audzināšanu. Audžuģimenes statuss neļauj noteikt, piemēram, bērnam vienkārši mainīt skolu. Ja ir vēlēšanās pēc lielākas juridiskās saistības, tad jādomā par aizbildniecību. Ja bērns ilgstoši ir audžuģimenē, tad bāriņtiesa dod pilnvaru pārstāvēt šī bērna intereses. Ja šī pilnvara ir izsniegta, tas nozīmē, ka bāriņtiesa uzticas ģimenei.
Aizbildnis ir vissenākais statuss. Aizbildnis iegūst visas vecāku tiesības, bet reizi gadā viņam jāiet uz bāriņtiesu atskaitīties par to, kas gada laikā noticis ar bērnu, vai nepieciešama kāda palīdzība.
Adopcija – bērns kļūst par ģimenes locekli. Viņš iegūst laulībā dzimuša bērna statusu. Ar adopciju tiek nokārtotas radnieciskās saiknes. Ar adopciju bērnam izbeidzas radnieciskās saiknes ar viņa iepriekšējiem radiem. Apmācības jāiziet gan audžuģimenei, gan adoptētājam.
Vissarežģītākā bija pirmā pieredze
Solvitas (vārds mainīts) pieredzes stāsts:
“Man ir stabils darbs un dzīve. Sapratu, ka vēlos un varu kādam bērnam palīdzēt. Esmu audžumamma jau sešus gadus. Nepārstāvu tipisku ģimeni – man nav bērnu un dzīvoju viena, bet tas netraucēja iegūt statusu. Audžuģimeņu kursos dabūju arī diplomu. Iesniedzu to bāriņtiesā, un uzreiz bija zināms bērns, kurš nāks pie manis. Vienmēr ir iespēja iepazīties.
Pie manis auguši trīs bērni. Zēnam bija 10 gadi, kad viņu pieņēmu. Viņš pie manis dzīvoja līdz 14 gadiem. Nepilnus 17 gadus veca meitene pie manis oficiāli nodzīvoja līdz 18 gadiem, bet praktiski viņa pie manis bija līdz 19 gadiem, kamēr nostabilizējās savai dzīvei. Trešajai meitenei bija 13 gadu, pie manis dzīvoja pusgadu. Viņai bija mirusi aizbildne, un šī pusgada laikā tika kārtoti dokumenti radiniekiem. Pēc tam viņa pārcēlās pie savas jaunās ģimenes.
Mana pirmā pieredze ar desmitgadīgo puisi nebija viegla. Pagāja laiks, kamēr mēs sadraudzējāmies. Pusaudžiem ir grūti pierast pie noteikumiem, ja pirms tam tādi nav bijuši. Mums negāja viegli, bet esmu pateicīga par šo tikšanos, jo arī es daudz ko iemācījos. Tā man bija pieredze, kas lika vairāk strādāt pašai ar sevi.
Pie manis visi bērni nonākuši uzreiz no ģimenes. Redzēju, ka viņi ir iekšēji salauzti, un nav viegli viņiem palīdzēt. Jārēķinās, ka šie bērni nepieņem mani kā savu ģimeni, bet gan vairāk kā pieaugušo, kam var uzticēties, risināt kādas situācijas. Pie manis dzīvojuši pusaudži, tāpēc tas varbūt ir nedaudz sarežģītāk, jo katram no viņiem jau izveidojusies sava pieredze dzīvē, kas nav bijusi tik laimīga un veiksmīga. Visiem trīs bērniem abi bioloģiskie vecāki bija dzīvi, kad viņi pie manis nonāca, līdz ar to kaut kāda veida kontakts, saikne viņiem bija arī ar savu bioloģisko ģimeni.
Diemžēl ir gadījumi, kad līdzcilvēki – skolotāji, draugi, kaimiņi – ir informēti par nelabvēlīgu situāciju ģimenē, kurā aug bērns, bet neko nedara. Pieaugušie līdz galam tā arī nenostājas bērna pusē. Nevienam netiek ziņots, un bērns turpina līdz kādam brīdim augt šādā vidē, viņš tiek salauzts. Bērni, kuri piedzīvojuši nelabvēlīgus apstākļus, bieži vien ir ar kaitīgiem ieradumiem, melo. Viņi nav pieraduši, ka visu var atrisināt izrunājoties. Viņi var lamāties un apsaukāties. Ar to vajadzētu rēķināties, bet nevajadzētu uztvert to personīgi. Viņi tā pirms tam ir auguši, bet nekas nav nelabojams. Ja ģimenē ir savi bērni, ļoti jāskatās un jādomā par šo soli. Ja jums ir jaunāki bērni un ģimenē ienāk vecāks bērns, tad ir lielāks risks, kad lielākais sāk manipulēt ar vājāko, mazāko. Bet tie tiešām ir atsevišķi gadījumi.
Es jutu lielu atbalstu no sociālā centra – bija gan psihologa konsultācijas, gan nometne, ko bērns varēja apmeklēt. Ļoti svarīgi bija tikties ar psihologu, kurš strādāja ar bērnu, un man tika stāstīts, kas notiek, kā varu palīdzēt. Man tas ļoti palīdzēja.
Viņi mani neuztver kā mammu, neviens mani tā nav saucis, bet mums bijušas draudzīgas attiecības. Man ir kontakts ar visiem trīs bērniem – labi ir zināt, kā kuram klājās.”
Mīlestība palīdz
pārdzīvot traumas
Madaras (vārds mainīts) pieredzes stāsts:
“Es esmu aizbildne. Mūsu ģimenē nonāca sveša meitenīte, nevis radiniece. Toreiz viņai bija 10 gadu. Tagad viņai ir 19 gadi – tā ir mana meita, arī viņa mani sauc par mammu. Ļoti motivēta jauniete ar saviem sapņiem un mērķiem. Bet sākums arī mums bija grūts. Labākā terapija viņai bija tas, ka mēs ar vīru to visu spējām pieņemt. Jo no traumētākas vides bērns nāk, jo šī pieredze ir sarežģītāka. To, ko bērns nav varējis izdarīt savā bērnībā, viņš dara tad, kad parādās kādas dzirdīgas ausis un redzīgas acis. Sākumā bija grūti izšķirt, cik tālu tas ir stāsts par mani, ko es daru nepareizi, un cik tālu tas ir stāsts, ka šis nabaga bērns gadiem krājis negatīvu pieredzi, viņam nav iemācītas normālas sociālās prasmes. Kaut kādā brīdī šīs sekas nāk uz āru, un vidē, kur bērns sāk justies droši, viņš izpauž savas emocijas, kuras ne vienmēr ir labas. Ar to tikt galā ir diezgan grūti, bet iesaku apzināties un saprast, ka tas pāries un mainīsies. Ja bērns sajūt, ka viņš kādam ir svarīgs, arī viņš mainās.
Šiem bērniem reizēm jāmāca it kā pašsaprotamas lietas, piemēram, ka jādalās ar otru. Ir bērni, kuri neprot sevi apkopt. Tas viss ir mierīgi jāstāsta un jāmāca. Viņi auguši tādā vidē, kur neviens nav mācījis ne runāt, ne pamatot savu viedokli.
Bet tas gandarījums, kad kāds mani sauc par mammu, ir nenovērtējams! Arī manu vīru viņa sauc par tēti un mūsu divus dēlus – par brāļiem. Ģimeniskā vide un mīlestība palīdzēja viņai pārdzīvot traumatisko bērnību. Kad tikām pāri grūtajam posmam, mums izveidojās šī ģimenes sajūta. Man viņa vienmēr būs kā meita – šo emocionālo saikni nevar pārraut. Īstie cilvēki satiekas jebkādos apstākļos un vietās. Ja reiz mēs satikāmies, tas nozīmē, ka tā tam bija jānotiek, un mana ģimene ar visu tika galā.
Ir svarīgi saprast, kas ir atbalsta sistēma, ko var saņemt, un nekaunēties lūgt palīdzību, lai risinātu dažādus jautājumus. Tiem, kuri šādā veidā vēlas palīdzēt kādam bērnam, varu teikt – jā, tas sākumā ir grūti, bet acīmredzot jums ir šī vēlme palīdzēt, ir savi resursi, ko varat sniegt. Mēs varam vairāk, nekā mēs domājam.”
Visi ir kā pašu bērni
Alūksnietes Lindas (vārds mainīts) pieredzes stāsts:
“Audžuģimene esam jau piecus gadus, mums pašiem ir trīs bērni. Trīs gadus domājām par šī statusa iegūšanu. Pieradām, ka pie bērniem nāk draugi – mājās vienmēr bijis daudz jauniešu. Galvenais, kāpēc izlēmām iziet apmācību un kļūt par audžuģimeni, ir tas, ka varam kādam bērnam palīdzēt. Pie mums ir dzīvojuši vairāki bērni. Pirmie pie mums dzīvoja pusotru gadu (4 un 6 gadus veci), tad bija gadu vecs bērns, kurš pie mums bija tikai vienu gadu. Tagad mūsu ģimenē ienākuši divi bērni. Kopā mums šobrīd ir piecas atvases – reizēm jūtamies kā bērnudārza grupiņā. Darba vienmēr ir daudz, bet man ļoti palīdz mūsu vecākie bērni. Viņi pieņem audžubērnus, iemāca ko jaunu. Ar saviem bioloģiskajiem bērniem ļoti daudz runājam un stāstām viņiem par šo situāciju. Tas nav tā – šodien pasaku un rīt jau mūsu mājās ienāk vēl kāds bērns. Tas ir ilglaicīgs process.
Pašvaldībā var saņemt palīdzību, piemēram, biļetes uz dažādiem pasākumiem, koncertiem. Mēs tiekamies ar citām audžuģimenēm apmēram reizi mēnesī. Tad ir iespēja tikties ar psihologu, parunāt ar citiem vecākiem un gūt kādu pieredzi. Tas ir ļoti noderīgi, jo ne vienmēr mēs zinām, kā rīkoties attiecīgajās situācijās, tāpēc labprāt izmantojam šādas iespējas.
Visgrūtāk ir tad, kad pieņemtie bērni dodas uz citu ģimeni – kāds viņu adoptējis vai bērns var atgriezties bioloģiskajā ģimenē. Tas ir psiholoģiski smags laiks. Bet mēs daudz bērniem stāstām, ka viņi pie mums ir uz laiku, mēs viņus sagatavojam. Domāju, ka audžuģimenē pavadīt ilgāk par trīs gadiem nav īpaši labi, jo rodas ļoti liela pieķeršanās un bērnam tā var būt trauma.
No apkārtējiem attieksme ir ļoti dažāda – ir gan skeptiski noskaņoti, gan atbalstoši cilvēki. Ir cilvēki, kuri jautā, kā mēs tā varam – paņemt bērnu un tad atkal atdot, kāpēc mums vispār to vajag… Nepatīkami, ja kāds domā, ka tas tiek darīts naudas pēc. Jā, mēs saņemam atalgojumu, bet par šiem bērniem rūpēšanās un atbildība ir vēl lielāka nekā par saviem bioloģiskajiem bērniem, viņi prasa daudz vairāk uzmanības. Jābūt gataviem, ka katrs bērns ir individuāls un uzreiz jauno ģimeni var nepieņemt. Arī mūsu pieredzē ir bijis grūtāk, bet kopā tikām galā. Šādiem bērniem vajadzīga ļoti liela uzmanība – tajā brīdī viss jānoliek malā un jāpievēršas tikai viņiem.
Mums ir māja, man vienmēr ir, ko darīt – esmu aizņemta ar bērniem, un tas arī mani pašu izglīto, disciplinē. Man ir citas prioritātes, un pats galvenais – mums, pieaugušajiem, ar savām darbībām jārāda piemērs bērniem. Viņi no mums mācās. Mēs ar vīru nedalām – savi un sveši bērni, mums viņi visi ir mūsu bērni. Audžubērni mūs sauc par mammu un tēti, es arī vienmēr uzskatu, ka tie visi ir mani bērni, es nešķiroju. Ar visiem bērniņiem, kas bijuši mūsu ģimenē, mēs sazināmies – es zinu, kur viņi ir, kā aug. Iznāk, ka mums ir vairāk nekā šie pieci bērni, kas pagaidām dzīvo pie mums, jo visi, kas te dzīvojuši, ir mūsējie.
Es citām ģimenēm iesaku uzņemties šo statusu, tikai pats galvenais – pirms pieņemt šo lēmumu, vajag kārtīgi izdomāt, vai patiešām jūs to varat, vai varēsiet pieņemt svešu bērnu kā savu. Tas nav tik vienkārši. Tā nav prece, no kuras var atteikties. Tas ir sarežģīts un grūts lēmums.”
Audžuģimenes pelnījušas
vislielāko cieņu
Inga Ozoliņa, Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja:
“Bāriņtiesa dažādos veidos uzrunā līdzcilvēkus, sniedz informāciju par iespējām atbalstīt bez vecāku gādības palikušos bērnus. Interese ir. Ļoti priecājamies par savām jaunajām audžuģimenēm. Jauki, ka arī viņas savstarpēji kontaktējas ar tām ģimenēm, ar ko kopā izgājušas apmācību. Alūksnes novadā pašreiz ir 20 audžuģimenes.
Sociālo pakalpojumu aģentūra reizi mēnesī nodrošina atbalsta grupas nodarbības. Bez maksas tiek nodrošināta psiholoģiskā palīdzība audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem, viesģimenēm, ģimenēm ar bērniem krīzes situācijā, kā arī bez vecāku gādības palikušiem bērniem arī pēc pilngadības sasniegšanas. Šīs iespējas tiek izmantotas.
Audžuģimenes noteikumu normatīvais regulējums paredz audžuģimenei prioritāras tiesības kļūt par bērna adoptētāju. Tās jāizmanto, pirms bāriņtiesa iesniegusi informāciju par adoptējamo bērnu Labklājības ministrijā. Pēdējo gadu laikā neviena no audžuģimenēm gan nav izmantojusi savu prioritāro tiesību adoptēt. Sākumā kāds izsaka tādu varbūtību, bet vēlāk vēlme pazūd. Galvenais arguments – vairs netiek saņemts valsts un pašvaldību sniegtais pietiekami lielais finansējums par audžuģimenē ievietotu bērnu salīdzinājumā ar bērnu, kurš tiek adoptēts. Protams, nevienu nevar piespiest ar varu, bet būtu svarīgi atcerēties un godprātīgi pildīt pienākumu bērnu pienācīgi sagatavot adopcijai un nelikt tai šķēršļus. Gribētos, lai audžuģimenes vienmēr šajos jautājumos būtu vienās domās ar bāriņtiesu.
Ir arī labi piemēri. Mūsu novadā ir audžuģimene, kas jau vairākus ievietotos bērnus sagatavo adopcijai tā, ka visi ir mierīgi, priecīgi un apmierināti. Šī audžumāte saka: ”Es domāju par bērnu nākotni, kas notiks ar viņiem pēc 18 gadu sasniegšanas, lai viņiem būtu pastāvīga un laba ģimene, tās atbalsts. Daru visu, lai viņiem labāk.” Ir svarīgi pielikt maksimālas pūles, lai šie bērni iegūtu jaunu un stabilu ģimeni ilgtermiņā – uz mūžu, nevis ilgstoši atrastos ārpusģimenes aprūpē – audžuģimenē, pie aizbildņiem vai bērnunamos. Bāriņtiesas sadarbība ar audžuģimenēm ir laba – gan ar mūsu novada, gan ar tām, kurās mūsu pašvaldības bērni ievietoti ārpus novada.
20 Alūksnes novada bez vecāku gādības palikušiem bērniem šobrīd tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe audžuģimenēs. 12 no viņiem ir audžuģimenēs mūsu novadā, pārējie ir ārpus novada. Lielākais ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits ir aizbildnībā – 36. Sadarbība vienmēr ir abpusējs process. Priecājos, ka gan ar audžuvecākiem, gan aizbildņiem tiekamies personiski, sazināmies telefoniski. Tas, ka atgadās dažādas situācijas, ir normāli. Katrs no šiem bērniem nāk no bioloģiskās ģimenes ar savu bēdīgo stāstu. Visas problēmas var risināt, un tā arī notiek. Reti, bet gadās situācijas, kad audžuvecākiem ir grūtības situāciju novērtēt paškritiski. Tad jādomā, kā rast veidu, lai tomēr liktu vērtēt un pārvērtēt savas darbības. Taču tie ir izņēmumi.
Kopumā redzu audžuvecākus kā sirsnīgus, atbalstu un rūpes sniegt gatavus, atbildīgus cilvēkus. Viņi ir pelnījuši vislielāko cieņu un pateicību, arī materiālo atbalstu un sociālās garantijas. Skumji, ka Labklājības ministrija nav līdz galam realizējusi dotos solījumus audžuģimenēm. Taču tikpat svarīga ir palīdzība un atbalsts ģimenēm ar bērniem, lai pēc iespējas novērstu situācijas, kad bērni būtu jāšķir no viņu vecākiem. Katram bērnam labākā iespējamā vide, kur augt, ir viņa ģimene, viņa mamma un tētis. Tā ir vērtību vērtība.”
— Laura Felša
