***
Kā jūties tu, kad Līgodiena, galdu novākusi,
Steidz vaļā vērt nu visus debess vārtus,
Lai ar sienu piepildītu zārdus?
Kā jūties tu, kad esi spēka pilna
Un gribas vēju sev par radu saukt,
Kad vienā rokā atvasaras rozi turi,
Bet vasara vēl ugunskuru kur?
Kā jūties tu, kad rudzu zieds vēl matos turas,
Bet rudens pats vēl tikai buras?
Kad salnu rīti meklē ceļu,
Bet sirds vēl liedz un saka – meli…
Vēl jāņugunis sirdi silda
Un bagātīgi liesmām pilda!
— Ieva Pētersone
Svētku rota
Mūsu tautas svētku rota –
dziedot dziesma godā celta,
tautas dziesmu vārdos tērpta,
Dziesmu svētkos iedziedāta.
Tautas deja dieta, kopta,
latvju dailes apgarota,
soļu rakstiem izrakstīta,
svētkus svinot, ļaudīs vesta.
Dziesmai, dejai blakus stājas
tauru daudzbalsīgās skaņas,
latvju tautas dziesmu dainas,
mūsu senču izauklētas.
Dziesmu svētkiem kroņus vīsim,
dziesmai spārnos lidot liksim,
goda svārkus svētkos ģērbsim,
latvju rotu godā celsim.
Mūsu simtgadnieci sveiksim
dziesmu, deju, tauru skaņā,
cildinošus vārdus teiksim,
saules mūžu dzīvot lemsim.
Cits pie cita blakus stāsim,
saskanīgos soļos iesim,
lai dimd Rīga, latvju zeme
brīva gadu simteņiem.
— Vēsma Kokle-Līviņa
