Ierasts, ka cilvēkam svarīgos brīžos apkārtējie vēl labu veselību. Katrai mammai un tētim nav nekā svarīgāka par sava bērna veselību. Būtiski slimības brīdī gūt sirdsmieru, ka atvase ir nodota drošās rokās. Alūksnes slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsa un vecākā māsa Džuljeta Grava noteikti ir tā medicīnas darbiniece, uz kuru var paļauties. Savas darba gaitas slimnīcā uzsāka 1992.gadā, kad ieguva bērnu aprūpes māsas izglītību. Viņa ir atbildīga, saprotoša un izpalīdzīga.
Gribēja izārstēt mammu
Mūsdienu jaunieši pārsvarā vairs nav ikdienā apgrūtināti ar lauku darbiem, bet Dž.Gravas bērnība gan nebijusi no vieglajām. “Mamma strādāja fermā, un es vienmēr viņai gāju palīgā – cēlāmies četros no rīta, pastrādāju, tad gāju uz skolu, nācu atpakaļ un atkal gāju palīgā. Ja salīdzina, tad tagad dzīvoju paradīzē,” atzīst slimnīcas māsiņa un piebilst, ka bijuši arī daudzi skaisti mirkļi, kad kopā ar saviem trīs brāļiem spēlējušies un izbaudījuši bērnības priekus. “Es mammai biju ļoti pieķērusies, man bija svarīgi viņai palīdzēt, jo citādāk nemaz nevarēja būt. Bet, jau maza būdama, zināju, ka gribu iet uz priekšu un nākotnē strādāšu tīru un fiziski vieglāku darbu,” stāsta Dž.Grava.
Diemžēl viņas mamma daudz slimoja. “Viņa smagi strādāja, tāpēc daudz tika cietusi. Man bija doma – izmācīšos un izārstēšu mammu, bet nekā… Diemžēl viņai bija vēzis, un es nespēju palīdzēt. Bet tagad varu palīdzēt citiem, kas man jau toreiz bija svarīgi,” viņa atzīst.
Daudz elpceļu iekaisumu
Dž.Grava sākusi strādāt Alūksnes slimnīcā, kad viņai vēl nebija 18 gadi. “Sākums bija grūts. Nebija dzīvē vēl nekādas saistības ar bērniem, biju uztraukusies. Bet pamazām pieradu. Es biju priecīga, ka varu strādāt un nopelnīt pati sev iztiku,” atceras Dž.Grava. Apvienot māsiņas un vecākās māsas pienākumus nav vienkārši, viņa atbild gandrīz par visu – par bērniem, zālēm, grafikiem, atskaitēm. “Ja salīdzinu, kā bija strādāt deviņdesmitajos gados, tad tagad viss gājis uz priekšu un attīstījies. Piemēram, aparatūra, katetri, vienreizlietojamās šprices. Kaut gan jau tajā laikā, kad sāku strādāt, vienīgā nodaļa, kurā jau parādījās šādas šprices, bija bērnu nodaļa. Tagad izplatītas ir elpošanas inhalācijas. Ļoti daudziem bērniem ir bronhīti, laringīti, dažādi elpceļu iekaisumi, kad palīdz šādas inhalācijas. Domāju, šīs saslimšanas ir no vides maiņas, pārtikas, ko lietojam ikdienā,” secina Dž.Grava.
Bērniem trūkst vecāku
uzmanības
Daudz ir runāts par to, ka vecākiem jāpiedomā, kur mājās tiek glabātas zāles. “Mūsdienās ir mazāk šādu gadījumu, kad bērns nonāk slimnīcā, jo izdzēris kādu ķīmisku līdzekli, zāles vai etiķi. Bet reizi pa reizei tomēr ir arī šādi gadījumi. Tā ir pieaugušo atbildība,” uzsver alūksniete un iesaka vecākiem vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, līdz ar to viņus vairāk sargāt. “Esmu novērojusi, ka bērniem pietrūkst vecāku uzmanības. Bet es visu saprotu – tagad tāds laiks un vecākiem daudz jāstrādā. Iesaku sekot līdzi arī bērnu uzturam – ļoti daudz ir aptaukošanās gadījumu,” stāsta bērnu nodaļas vecākā māsa, kura arī vēlētos vairāk laika pavadīt ar savu deviņgadīgo meitiņu Montu. “Ir grūti iet uz diennakts dežūru, jo neredzu, kā meita mostas, nevaru pavadīt viņu uz skolu. Nesen bija gadījums, kad meita paziņoja – viņa gribētu otru mammu. Es biju panikā, to dzirdot! Jautāju, vai viņai nepatīk sava mamma. Atbilde bija, ka ļoti patīk, vienkārši viņa gribētu otru tieši tādu pašu, kura ir klāt, kad es esmu savās garajās dežūrās… Viņai manis pietrūkst, bet tāda ir situācija, un pagaidām tur neko nevar mainīt,” saka Dž.Grava un atzīst, ka sirds vienmēr ir mierīga, jo vīrs prot parūpēties par Montu viņas prombūtnē.
Bērnu slimības liek
novērtēt dzīvi
Dž.Grava atzīst – darbs ir grūts ne tik daudz fiziski, cik garīgi. “Nav nekā šausmīgāka, kā redzēt, ka bērns cieš un viņam sāp. Bet es atrodu sevī spēku un izdaru savu darbu ar sirdi un mīlestību. Tikai tā var kādam palīdzēt,” viņa saka. Dž.Gravu ļoti ietekmē tas, ja kādam bērnam nodaļā ir smaga slimība, kad jālūdz palīdzība ārstiem no Rīgas. “Tas liek apstāties un novērtēt šo dzīvi, kura mums ir tikai viena. Man meita piedzima, kad man jau bija 34 gadi. Pirms tam es baidījos – tik daudz slimus bērnus redzēju, ka vienkārši bija bail: ja nu kaut kas notiek… Man bija nedrošība – vai es spēšu palīdzēt, ja kaut kas notiks? Bet, par laimi, manas domas mainījās un pasaulē nāca mūsu Monta. Es noliecu galvu to vecāku priekšā, kuri rūpējas un ir kopā ar saviem slimajiem bērniņiem. Tas ir grūti,” stāsta Dž.Grava un atzīst, ka viņai patīk savs darbs. “Varu palīdzēt citiem – tā ir manas dzīves misija. Bija doma braukt uz ārzemēm nopelnīt, bet nesanāca. Droši vien labi, ka viss ir tā, kā ir – esmu uzticīga bērnu nodaļai,” uzsver vecākā māsa.
Vecāki procedūrās nepalīdz
Kad bērns nonāk slimnīcā, jārēķinās, ka tā nebūs izklaide. “Ne visiem bērniem var iedurt vēnā. Ir gadījumi, kad bērns stipri raud, jāmāk viņš noturēt. Vienu gan varu teikt – reti kad vecāku klātbūtne šādās procedūrās palīdz, jo bērns redz, ka mamma arī pārdzīvo, tas visu tikai apgrūtina. Mūsu interesēs ir visu izdarīt ātrāk, labāk un pareizāk. Zinu, tagad ir noteikumi, ka vecāki drīkst būt klāt, kad notiek procedūra, bet tad viss notiek lēnāk un problemātiskāk. Mēs, māsiņas un ārsti, taču neko ļaunu nenodarīsim jūsu bērnam, mēs gribam un varam palīdzēt! Ir bijušas reizes, kad vecāki pat traucē, bet man nav tiesību lūgt viņus iziet no kabineta. Varu teikt tā – ļaujiet man izdarīt savu darbu un pēc tam gan samīļojiet savu bērnu,” iesaka alūksniete un atklāj, ka nodaļā var daudz novērot bērnu un vecāku attiecības. “Bērnu neinteresē, kāda ir viņa mamma, – viņa ir vismīļākā un labākā pasaulē, jo tā ir mamma. Nav svarīgi, kā viņa izskatās, cik viņai naudas un kādu dzīvesveidu piekopj. Bērni mīl savas mammas, jo viņas ir Mammas. Viņas neviens neaizstās,” saka Dž.Grava.
Svarīgākā ir pacietība
Bija brīdis, kad Alūksnes slimnīcai draudēja likvidēšana. Arī Dž.Grava atceras to sajūtu, kad cīnījās par slimnīcu. “Vislielākais paldies slimnīcas vadītājai Marutai Kauliņai! Bija uztraukums par bērnu, vecāku un savu veselību. Protams, arī baidījāmies par darba vietām. Novērtēsim to, ka mums ir slimnīca!” saka vecākā māsa un atzīst, ka ir situācijas, kad attālums ir ļoti svarīgs un katra minūte ir dzīvības vērta. “Iesaku aizdomāties par ārstu darbu – nu, pasēdiet un pagaidiet, kad ārsts jūs pieņems. Arī bērnu nodaļā ir bijušas situācijas, kad visas palātas ir aizņemtas. Tas ir sarežģīti. Tad nedaudz jāuzgaida. Kā nu kurš reaģē – vairumā gadījumu vecāki ir saprotoši. Bet es lieliski saprotu, ka katram savs bērns ir vissvarīgākais un sava problēma šķiet visaktuālākā tajā brīdī. Vienkāršs ieteikums – pacietību! Varu apgalvot, ka mēs, slimnīcas darbinieki, vienmēr cenšamies visu darīt pēc labākās sirdsapziņas un atbilstoši visām prasībām,” uzsver Dž.Grava un piebilst, ka ļoti svarīgi ir uzticēties sev. “Tikai mēs paši varam izveidot savu dzīvi labāku. Lai cik reizēm būtu grūti, jāsaņemas un jāiet uz priekšu! Pasaulē ir divas laimes: viena maza – būt pašam laimīgam un otra liela – padarīt laimīgus citus,” viņa saka.
— Teksts un foto: Laura Felša
