1941.
gada naktī no 13. uz 14. jūniju tika izsūtīti vairāk kā 15 00
cilvēki no Latvijas, tajā skaitā arī no Alūksnes un Apes
novadiem. Aprit 77 gadi kopš dienas, kad sabruka daudzu cerība –
Latviju pārņēma nemiers, skumjas un neziņa. Katru gadu šajā
liktenīgajā datumā Alūksnē, pie Mātes tēla, ir piemiņas
brīdis, lai atcerētos tos, kuri no Sibīrijas neatgriezās.
“Ik
gadu mēs te tiekamies, lai pieminētu notikumus, ko latviešu tautai
pirms daudziem gadiem nesis 14. jūnijs. Toreiz Padomju vara
izrēķinājās ar cilvēkiem. Tie, kuri bija veidojuši Latvijas
valsti, ar nesavtīgo darbu cēluši mūsu zemi, tika iznīcināti
vienā mirklī,” teica Alūksnes novada pašvaldības domes
priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers. Liels skaits cilvēku
gāja šo garo un sāpīgo ceļu – prom no savas dzimtenes, no savām
mājām un šķirti no ģimenēm. “1941. gadā šī bija skumja un
baisa diena. Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi. Pats galvenais
– būsim visi kopā, novērtēsim savu Latviju un noturēsim to,”
savā uzrunā uzsvēra represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra
Mazika. Savukārt Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku kapelāns Uģis
Brūklene uzsvēra, ka šī valsts un zeme ir īpaša Dieva dāvana.
“Šodien mēs esam apstājušies, lai atcerētos, lai pieminētu.
Esam šeit arī, lai skatītos tālāk, lai neapstātos pavisam un
neieslīgtu tikai atmiņās,” klātesošajiem teica Latvijas
Nacionālo Bruņoto spēku kapelāns un aicināja latviešus darīt
visu iespējamo savā valstī, savā pilsētā, ģimenē.
Par
brāli un māsu – Gunāru Eglīti un Ilgu Hansovu – kuri, mazi
būdami, piedzīvojuši izsūtījumu, lasiet 15.jūnija laikrakstā
“Alūksnes Ziņas”.
