Dabas apraksti aizrāva, tā bija pavisam cita vide, mazliet neierasta, tomēr labi saprotama. Ticis līdz klades pusei, Niks kļuva satraukts. Kāpēc pirms diviem gadiem Mežezerā pazuda vardes?
4.
Dabas apraksti aizrāva, tā bija pavisam cita vide, mazliet neierasta, tomēr labi saprotama. Ticis līdz klades pusei, Niks kļuva satraukts. Kāpēc pirms diviem gadiem Mežezerā pazuda vardes? Un zivis? Ja zivis slāpst ziemā, tas nav nekāds brīnums. Bet vasarā? Ja vainīgie ir maluzvejnieki ar elektriskajiem rīkiem, tad viņi taču neatstās milzīgas līdakas, asarus un līņus peldam ar vēderiem uz augšu. Kāpēc zivis ir gājušas bojā?
Niks uzmanīgi šķīra lapu pēc lapas. Skolotājs Tauriņš ir veicis pat pētījumus, vairākās vietās ir piefiksētiasMežezera ūdens analīzes. Gandrīz līdz rītam izmeklētājs šķirstīja kladi, cerēdams atrast kādu nepamanītu norādi.
Eksperta teiktais ieviesa daudzmaz nelielu skaidrību. Niks uzklāja uz galda karti. Mežezeru no trim pusēm ieskauj purvs, tātad pieeja ir tikai pa mežu. Niks redzēja, kādi tur aug brikšņi, tā ka ideja par mašīnu, kura piebrauc pie ezera un tajā izgāž atkritumus, automātiski atkrīt. Protams, to ērtāk ir izdarīt kur citur. Kāda vaina ir grāvim?
Savādi. Kāpēc Tauriņš ir klusējis un nevienam neteicis ne vārda? Viņam kā bioloģijas skolotājam vajadzēja kliegt skaļā balsī, ka tiek piesārņota apkārtējā vide. Bet viņš pa kluso veic eksperimentus. Vai tik tas nav iemesls viņa pēkšņajai nozušanai?
Pasaucis Mareku, Niks izklāstīja savas aizdomas.
– Ieteka Mežezerā ir tikai viena, – Mareks pārliecās pār karti. – Upīte iztek no Dziļā ezera. Tu zini, ka es esmu kaislīgs makšķernieks. Vēl uz pēdējā ledus tur vilku laukā smukas raudas. Tātad atkritumi izgāzti citā vietā.
– Lielceļa tuvumā? Nedomāju gan, – Niks pakratīja galvu. – Kur ir garantija, ka mašīnu kāds nepamana? Pat ja tas tiek darīts naktī, vienalga bīstami.
– Bīstami, jā. Un…
– Un ja atkritumi tiek transportēti ar mašīnu, turklāt regulāri divu gadu laikā, tad to mašīnu nekādi nevarēja nepamanīt. Es domāju, ka to draņķi izgāž netālu no pārstrādes vietas, – Niks satraukti turpināja.
– Varu tikai iedomāties, kādi aromāti tur valda. Nik, neesmu dzirdējis, ka apkārtnē eksistētu spirta cehs.
– Nelegāls! – Niks Zvirbulis iekarsa spriedelējumos. – Vai tad vietējais tirgus nav pārpildīts ar nezināmas izcelsmes spirtoto?
– Kur šeit var būt spirta ražotne?
– Mareks ar zīmuli vilka pa upītes līkločiem. – Negribas ticēt, ka to dara kāda zemnieku saimniecība. Labi, daži tecina kandžu, bet ne jau tādos kvantumos, lai ar atkritumiem piesārņotu ezeru. Pārdod kaimiņiem, paši dzer.
– Versija ir jāpārbauda.
– Zini, man šķiet, ir vēl viens iemesls, kāpēc šī versija nav visai ticama. Zini kāda? – Mareks ieturēja pauzi. – Ja tāda ražotne tiešām eksistētu, agri vai vēlu tas kļūtu zināms, vismaz baumu līmenī. Vietējie pļēguri nespētu noturēt mēli aiz zobiem.
* * *
Fredis Bremze, neskatoties uz ne visai cildinošo uzvārdu, aizvien rosījās un nekad nesēdēja rokas klēpī salicis. Viens no pirmajiem apkaimē kļuva par Breša zemnieku. Ieguvis savā īpašumā cūku fermu, Fredis ķērās pie saimniekošanas. Pusmūžu nodzīvojušais vīrietis ar pacilātu garu cēlās gandrīz vai ar pirmajiem gaiļiem un gulēt aizgāja vēlu vakarā.
Viena no labākajām īpašībām, kā viņš pats uzskatīja, bija spēja nenokārt degunu pat vissliktākajos apstākļos. Es esmu īstens zemnieks, viņš sev atkārtoja bez mitas. Ja dabas untumu dēļ veldrē sagūla labība vai izdega pļavās zāle, Fredis ar vēl lielāku apņēmību turpināja darbu. Viņš nepazina vārdu – bezizeja. Ja galva strādā un ir vēlēšanās, tad var izdarīt visu, viņš sprieda.
Cūkas izauga brangas, un Fredis tās pārdeva gaļas kombinātam. Tomēr kāroto “Valmet” traktoru nopirkt neizdevās, jo gaļas kombināts bankrotēja. Pats par sevi saprotams, cūku naudu Fredis nedabūja. Nākamajā gadā viņš iesēja divdesmit hektārus cukurbiešu. Tas taču ir izdevīgi, viņš sprieda. Izdevīgi tas būtu gan, taču, kā par nelaimi, tuvējā Jēkabpils cukurfabrika tika atzīta par maksāt nespējīgu. Transportēt cukurbietes uz Jelgavas rūpnīcu neatmaksājās, kaut vai iear izaudzēto zemē. Fredis to, protams, nedarīja. Novāca bietes, sabēra tās stirpās. Bankā aizņēmās naudu un nopirka piecpadsmit govis.
Kaut arī piens tika iepirkts par smiekla naudu, tomēr Fredis cerēja tikt uz zaļa zara. Katru rītu viņa pagalmā ielīgoja dzeltena piena mašīna, un tas zemnieku darīja priecīgu.
