Ziemeru pagasta zemnieku saimniecībā “Vālodzes” ir jaunākā kūts Alūksnes rajonā.
Ziemeru pagasta zemnieku saimniecībā “Vālodzes” ir jaunākā kūts Alūksnes rajonā. Lai gan būvi pabeidza tikai pirms pusgada, saimnieki secina, ka vajadzīga lielāka. Kūts galā cels novietni teļiem un grūsnām telēm.
“Bija domāts pievērsties gaļas šķirnes lopu audzēšanai. Bet tad liellopu gaļas iepirkuma cena bija zema, tāpēc nolēmām attīstīt piena lopkopību. Govju iepirkšanai bija vajadzīgi divi tūkstoši latu. Bankā ņēmu kredītu – 3000 latu fermas celtniecībai, bet ar tiem darbi bija tikai sākti: ielieti kūts pamati un uzcelts lopbarības šķūnis. Dabūju vēl
13 000 latu kredītu, un mēneša laikā kūts bija gatava. Ir vēl palikuši sīki darbi, bet galvenais, ka lopi pērnā gada rudenī tika zem jumta. Bija celtniecības konsultants, bet strādāt vajadzēja pašam,” stāsta zemnieku saimniecības “Vālodzes’” īpašnieks Nauris Lācis.
Fermā ir mēslu transportieris, dzirdnes, piena slaukšanas un dzesēšanas iekārta, ko uz līzinga piegādāja firma “De Laval”. Par to ir jāmaksā 9 800 latu. N.Lācis smejas, ka ne viens vien viņu uzskatot par traku. Bet četri kredīti ir jāatmaksā dažādos laikos: četros, septiņos, desmit un divdesmit gados. Saimnieks cer, ka tik ilgā laikā spēs likvidēt parādus. Eiropas Savienības dalībvalstīs tā ir ierasta lieta, ka iegādājas visu nepieciešamo un dzīvo uz parāda, “negaidot labākus laikus”. Bet Latvijā daudzi baidās riskēt, tāpēc Eiropas Savienības kritērijiem atbilstošu govju fermu ir maz.
Neapmierina piena iepirkuma cena
Tiesa, “Vālodžu” saimnieki justos labāk, ja mazāki būtu kredīta atmaksas procenti. Tomēr tagad visu pienu var nodot augstākajā šķirā. Iepirkuma cena ir tikai astoņi ar pus santīmi par piena kilogramu, bet ar piemaksām par kvalitāti saņem apmēram desmit santīmus par katru kilogramu. N.Lācis atzīst, ka “tā ir smieklīga samaksa”. “Valmieras piens” vairāk maksā tad, ja nodod lielāku piena apjomu – vismaz divas tonnas dekādē.
“Vienu laiku jau slaucām gandrīz divas tonnas. Tagad droši var teikt, ka tāds daudzums būs nākamā gada sākumā, kad nāks slaucamas vairums grūsno teļu pēc atnešanās,” norāda Viola Lāce. Saimnieks uzsver, ka “Rīgas piensaimnieks” ar lielāko prieku paņemtu piena produkciju no “Vālodzēm” un maksātu vairāk, bet negribas mainīt sadarbības partneri. Ja tomēr cena nebūs lielāka arī pēc apjoma palielināšanas, tad nekas cits neatliks.
Pašlaik vidējais izslaukums no govs ir vairāk nekā 20 litru piena dienā. Tā ieguvi palielinās atvestās drabiņas. Paredzams, ka turpmāk lopi tās saņems regulāri. Lai gan fermā ir dažādu šķirņu govis, rekordnieces ir “Latvijas brūnās”. Saimnieki uzskata, ka tās vietējiem apstākļiem ir vispiemērotākās. Tiesa, arī melnraibā bijusi liela piena devēja. 22 slaucamas govis pašlaik ir pietiekams skaits ganāmpulkā, jo tās var slaukt ierīkotajā piena vadā. Tiesa, tas Eiropas standartiem ir par mazu.
Zāles ir daudz, bet ziemas barības vēl nav
Saimnieki pamazām iekopj ganības, atjaunojot zālāja platības. Tām mēslojumā dod SIA “Vistako” putnu vircu. “Šovasar zāle ir ļoti liela. Pieneņu lapas ir kā kāpostiem. Tādu grūti nopļaut, turklāt masa ilgi žūst. Pirmais pļāvums sapuva uz lauka. Lielās lapas paliek dzeltenas un glumas,” pauž zemnieks. Normāla zāle ir tad, ja no hektāra var satīt 40 skābsiena rulonus. Lietainā laika dēļ ir aizkavējusies lopbarības sagāde. “Vālodzēs” nav tehnikas tās ražošanai, tāpēc N.Lācis domā pēc kāda laika vēl ņemt kredītu. Vispirms vajadzīgs “normāls” traktors. “Labāk samaksāju par pļaušanu nekā pats mokos. Sevišķi grūti ir lielajā zālē. Tiesa, ir jāgaida, kad atbrauks pļāvējs. Pats varētu doties pļavā jau agri no rīta, bet cits atbrauc tikai pusdienā,” salīdzina Nauris. Par SAPARD finansējumu jaunas tehnikas iegādei zemnieki šobrīd nesapņo. Nevar dzīt mājās tehniku uz līzinga, ja par to nevar maksāt.
Par katru slaucamu govi saņem subsīdijas – 60 latu. Tās dabū arī par nodotajiem buļļiem. “Piena ražotājiem nav tik traki kā graudaugu audzētājiem. Tiesa, par piena litru vajadzētu maksāt vismaz pusi degvielas litra cenas. Pagaidām vēl subsīdijas saņemam. Ja valdība nepildīs solījumu, tad būs grūti,” atzīst Aira Lāce.
Bez kredītiem nevar panākt attīstību
Īsā laikā – divos mēnešos uzcelta dzīvojamā māja. Tā gan neesot vēl pabeigta, bet Ziemassvētkus varēja svinēt jaunās telpās. Vēl jābūvē pagrabs, pirts, siltumnīca un tehnikas nojume. Par apkārtnes labiekārtošanu spriež kopīgi. No purvainās zemes lieko mitrumu novada izraktais dīķis. Arī pie kūts zied puķes.
“Katram ir kāda ideja, ko darīt, lai labāk izskatītos. Darba vēl ir daudz, bet ceru, ka pēc laika te būs skaisti. Ir iestādīti jauni kociņi, un drīz tie sakuplos,” akcentē Viola. Vecajā mājā tagad ir mītne sivēnmātēm. Visu laiku ir divas – trīs sivēnmātes. Neveiksmīgi beidzās sivēnu potēšana, bet augustā būs jauns metiens. Aug divas jaunas sivēnmātes. Vairāk cūkām nav vietas.
No 1999.gada, kad Lāči no pilsētas pārcēlās uz laukiem, ir daudz izdarīts. “Zemi īpašumā saņēmām 1991.gadā, bet tad mums lauki bija tādi kā Soči atpūtai, lai gan turējām arī lopus,” secina A.Lāce. Nauris domā, ka varēja vairāk zemi ņemt īpašumā. Tagad “Vālodzes” apsaimnieko apmēram 100 hektārus. Izmanto arī kaimiņu zemi, kam tā pašlaik nav vajadzīga. N.Lācis domā, ka bez kredītu naudas uz priekšu nevar tikt. Ja tās ir maz, visu laiku rēķina, kur un kā ietaupīt. Attīstību panāk ar savu darbu, jo zemnieki algu nesaņem. Viņu bagātība ir zeme un augstražīgi lopi.
