Ja kaimiņš nebaro savus suņus – palikt vienaldzīgam un izlikties nedzirdam suņu ciešanas vai tomēr būt iecietīgam un doties mājas mīluļus pabarot? Šādu jautājumu ik dienu sev uzdod gaujieniete Mirdza Harkina ar ģimeni. Viņi ceļu uz kaimiņmāju ar vārītiem kartupeļiem, auzu pārslām, kauliem mēro reizi dienā. “Ko darīt? Kā risināt situāciju? Cik ilgi barot?” ir jautājums, uz kuru atbildi meklē M.Harkina.
Risina citu problēmas
Suņi pieder apmēram 40 gadus vecam vīrietim, kurš Gaujienā palicis dzīvot pēc Gaujienas internātpamatskolas absolvēšanas. Mājvietu viņš radis kādā ēkā, kuras īpašnieks dzīvo Rīgā un uz savu īpašumu atbrauc reti. Vīrietis nestrādā algotu darbu, pārtiek vien no dažādiem gadījuma darbiem, vasarā lasa ogas un, par spīti trūcībai, mājās tur divus suņus, kurus diemžēl vai par laimi jau trīs gadus ik dienu dodas barot blakus mājā dzīvojošā kaimiņiene. “Viņam bija un joprojām ir kucīte, kurai pirms trīs gadiem sadzima sunīši. Vienu sunīti viņš atstāja, iedeva centrā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri skaļās uzvedības dēļ viņam suni atveda atpakaļ. Suni piesēja pie staba. Suns atrāvās no ķēdes, atskrēja pie mums, un mēs pieņēmām, suns dzīvo mūsu mājās. Gadu vēlāk kucītei atkal sadzima sunīši, un viņš atkal vienu sunīti atstāja. Suns dzīvoja ārā būdā, bija blusu sakosts un alerģisks. Sunītis nonāca patversmē, kur viņu izārstēja un nodeva ļoti labiem saimniekiem. Pagājušajā gadā kucītei atkal piedzima sunīši, un viņš atkal vienu sunīti paturēja,” stāsta M.Harkina.
Uztraucas par drošību
M.Harkina ar ģimeni nespēj palikt vienaldzīga un noskatīties, kā suņi cieš badu, tādēļ jau trešo gadu reizi dienā ar pārtiku dodas uz kaimiņmāju. “Barojam jau trešo gadu. Nezinu, cik ilgi izturēsim… Viņš saka, ka suņus baro, bet tā nav. Kad lūdzu parādīt, kur ir pārtika suņiem, viņam nekad nav, ko parādīt. Cik eju, suņiem bļodas tukšas. Viņš uzskata, ka par suņiem rūpējas, taču suņi īpaši laimīgi neizskatās,” stāsta M.Harkina. Uz jautājumu, vai suņi nav bīstami, M.Harkina atbild, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ nes pārtiku. “Jaunais kucēns, zobus atņirdzis, bija skrējis virsū kaimiņu puikam, kurš gāja pa ceļu. Bērns nesaprot, vai suns grib spēlēties vai sirdīgi rej. Es, diendienā ejot, pie suņiem esmu pieradusi, bet, ieraugot svešu cilvēku, viņi rej. Tāpat kā, ieraugot aitas, skrien barā un rej. Suņi nav audzināti. Neslēpšu, suņus baroju, lai viņi neskrietu manās aitās. Man ir zemnieku saimniecība ar aitām, un, līdzko kaimiņš suņus palaiž brīvībā, tā viņi skrien manā aitu barā. Skrien arī mežā un, iespējams, plēš meža zvērus,” stāsta M.Harkina.
Jūtas bezspēcīga
M.Harkina lūgusi palīdzību dzīvnieku aizsardzības biedrībai Gulbenē. Tā kā sunīši izskatījušies labi baroti, nevis kaulaini, nekāda rīcība nesekoja. Vien teikts, lai turpina barot. “Es nezinu, kāds varētu būt risinājums. Vai tiešām neko nevar darīt? Es nevaru nebarot… Arī uzņemt savās mājās vienmēr nevaru… Jūtos bezspēcīga,” ne bez nožēlas teic M.Harkina. Viņa pēc palīdzības vērsusies arī Gaujienas pagasta pārvaldē un pie Apes novada administratīvās lietvedības inspektora Zigurda Safranoviča. Taču arī viņi šajā situācijā ir bezspēcīgi. “Arī mēs nezinām, ko darīt, esam bezspēcīgi. Pagastā šis ir vienīgais gadījums, kad saimnieks nebaro suņus. Cilvēks nekur nestrādā, principā vienmēr ir alkohola reibumā un, ar viņu runājot, vienmēr apsola, ka viss būs kārtībā, bet nekas nenotiek. Viņš saka, ka tie ir saimnieka suņi, un neko nevar darīt. Viņš man jautāja – vai viņam tie suņi esot jānosit? Kam īsti suņi pieder, man nav skaidrs. Labi, ka ir cilvēki, kuri nepaliek vienaldzīgi un sunīšus pabaro,” saka Gaujienas pagasta pārvaldes vadītāja Inese Lukjanoviča.
Sodu vairāk nekā spēs
samaksāt
Reaģējot uz M.Harkinas saņemto iesniegumu, Z.Safranovičs apsekojis māju. “Privātpersonai ar varu suni nevar noņemt – tas ir privātīpašums. Varam tikai sodīt. Viņam ir sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols un uzlikts naudas sods. Vai sods ir samaksāts, man nav zināms. Savu vainu viņš atzīst un saka, ka tā ir īpašnieka māja un vienojušies, ka viņš suņus baro – par suņiem ir atbildīgs viņš. Kad jautāju, kādēļ nebaro, klusums,” stāsta Z.Safranovičs. Viņš atklāj, ka vīrietis vairākkārt sodīts arī par citiem pārkāpumiem, piemēram, velosipēda vadīšanu reibumā, un šis ir tikai viens no daudzajiem protokoliem. “Es domāju, ka viņam ir vienalga. Sodu ir tik daudz, ka viņš tāpat nespēs nomaksāt,” saka Z.Safranovičs.
Nemeklē, kurš barojis
Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākā eksperte Ineta Kupča laikrakstam skaidro – ja pārbaudes brīdī dzīvnieks ir labā miesas stāvoklī un tam ir atbilstoši turēšanas apstākļi, tad dienests konstatē faktu, ka dzīvnieki tiek atbilstoši aprūpēti. “Dienesta inspektori neveic izmeklēšanu, kuras personas nopelns tas varētu būt. Pārbaudē inspektors pārliecinās par barības un dzeramā ūdens krājumiem. Ja tie ir pietiekamā daudzumā un dzīvnieki izskatās aprūpēti, nav pamata uzskatīt, ka saimnieks par dzīvniekiem nerūpējas. Dienesta veterinārie inspektori ir ar veterinārmedicīnisko izglītību un var profesionāli izvērtēt dzīvnieka veselības un labturības stāvokli. Dzīvnieka izņemšana ir galējais solis, kad ir skaidri redzams, ka īpašnieka rīcība tam sagādā ciešanas un nav nekādu indikāciju, ka kaut kas varētu mainīties. Ja pārbaudē dienests konstatē ar dzīvnieku labturību saistītus pārkāpumus, tad, ņemot vērā gan to, kādi pārkāpumi konstatēti, gan to, kāda ir dzīvnieka īpašnieka attieksme pret notikušo, dienests nosaka termiņu neatbilstību novēršanai vai personu administratīvi soda,” skaidro I.Kupča. Par to, cik bieži Alūksnes un Apes novadu iedzīvotāji sūdzas par labturības noteikumu neievērošanu, I.Kupčai informācijas nav. “Šogad deviņos mēnešos dienestā kopumā reģistrētas vairāk nekā 400 sūdzības par dzīvnieku labturības prasību iespējamu neievērošanu,” teic I.Kupča.
— Agita Bērziņa
