Tuvojas Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētki. Garīgās attīrīšanās laiks. Laiks, kad pašam dvēselē jāiziet Kristus Krusta ceļš. Tāpēc nevajadzētu meklēt skabargu otra acī, bet paskatīties, vai baļķis paša acī jau neaizšķērso ceļu citiem un sev pašam.
Vai nevajadzētu apstāties savā skrējienā, mazliet piezemēties un pārdomāt, vai savā pašlepnumā neesam nodarījuši pāri līdzcilvēkiem. Vai neesam kļuvuši vairāk prasītāji un pašlabuma meklētāji. Ar kādām tiesībām varam pārmest ārstam par slimību, ja paši par veselību vismazāk domājam? Pārmest sētniekam, ja šajā darbā strādā pamatā tikai sievietes, kuras nav stiprākas par traktoru.
Kādi ies pie ārsta, lai ārstētu sāpošos locekļus, ieilgušo klepu. Kāds atļausies labāk paēst un palutināt ģimeni. Nebūsim tie, kuri ar pārākumu acīs nodomāsim, ka esam labāki par citiem. Ja mūsu pilsētā, pagastos valda bezdarbs, notiek zādzības, ir citādas nekārtības, tad jāpadomā, ko darīju es, lai kaut ar labu padomu palīdzētu nelaimē nonākušajam. Tie ir mūsu pašu ļaudis. Visi Dievam mīļi. Padomāsim, vai, ietērpušies paštaisnības bruņās, neesam tādi, kuri rakņājas citu cilvēku vājībās. Mums katram pieder pagātne, kuru paši esam veidojuši. Turklāt mums ir arī senču mantojums – grēku iedzimtība. Ja būsim vairāk nodarbināti cīņā ar sevi pašu, mēs mazāk redzēsim citu cilvēku grēkus un būsim iecietīgāki pret viņu kļūdām. Domājot par saviem netikumiem, man radās jautājums, vai pārāk neizplūstu priekā – man bija gadījums šogad, kad lielā prieka uzplūdā ļoti aizvainoju sev ļoti tuvu cilvēku. Vai neaizeju pārāk tālu savās dusmās, neiecietībā, vārdos? Jāuzdod sev katram jautājums, vai nelielāmies ar darbiem ne cilvēku, ne Dieva priekšā. Cik mūsu sirds labosies, tik labosies mūsu dzīve.
Savā ieteikumu un padomu grāmatā „Zelta graudi’’ mācītājs Molčānovs raksta, ka nekas nav tik grūti, kā pastāstīt, cik ļauni mēs esam.
„Mēs esam spēlējuši, dziedājuši, bez mēra noskrējušies, labus darbus darot, bet – vai ar to pietiek? Ir daudz nespēšanas, negribēšanas, nevarēšanas. No tādiem prieka nav. Tādi ir tikai kā apdegušas pagales, izrauti no pazušanas ugunskura. Kaut būtu vairāk tādu, kas cīnās par algu un grib dziļāk iespiesties Dieva godībā. Citus tiesādams, tu to dari no savas nabadzības. Mums jārūpējas vienīgi par to, lai klusētu, kad Viņš liek klusēt, un paklausīgi atvērtu muti, kad Viņš liek vārdus Sevis pagodināšanai. Palīdzi, ak, Kungs, man, lai varu palīdzēt citiem,” tā savu ieteikumu beidz mācītājs.
Jau pavasar’s ar vēja pilniem matiem,
Un putni dzied, un strauti skan!
Kas ziemas salā netraucēti snaudis,
Nu tagad vērties vaļā sāk un sanēt.
Neprātīgā līksmē uzkāpj baznīctornī
Un tikpat līksmi atkal ielās krīt,
Bet pūpoli, kas ziemā sapņos nāca,
Pa visiem ceļiem tagad mājās brien.
Tie ziedēs vēl pēc Lielās dienas
Un sagaidīs, kad ievas ziedos nirs,
Un pielīs sirds ar svētdienīgu sauli,
Kaut pašai matos ievu baltums mirdz.
