Jūtos kā balta lapa ar nepiepildītām ilgām baltajā sniegā. Manas domas skraida bez vārdiem pa ielu, apstājas pie cilvēku sejām, pie māju jumtiem un atpūšas no lidojošo putnu vēdām. Ir sākusies jauna diena, un dienai vienalga, kurš skatās viņai vaigā. Šai dienai ir zīlītes dziesma, un sirdī dzirksteļo saulstaru kūlis.
Priecājos, ka pasaulē ir kaut kas, uz ko varam paļauties pilnīgi droši – nakti nomainīs rīts, tam sekos diena, tad atnāks vakars, naktī cikls būs beidzies. Tikpat prognozējama un nemainīga ir gadalaiku maiņa, kaut arī kādu dienu līst, kādu snieg un kaut kur ir plūdi zem pavasarīgajām debesīm, tomēr priecē apziņa, ka pavasaris nāk. Par to liecina saplakušās malkas grēdas un pa roku galam nomestie cimdi, kuru noplīsušās delnas vēsta par pavasari. Arī skolas laikā mācītajā dzejolī “Brenča pavasara vēstneši” bija runa par cimdiem, kuru noplīsušās delnas vēsta par pavasari. Tāpēc vien zinu, ka pēc ziemas agonijas viņš būs klāt. Kažoki kritīs, un beigās pat ziedēs ābeles. Būs prieki un bēdas, un smeldzīgas atmiņas par cilvēkiem, kuriem vairs nekad nebūs pavasara. Tā tas ir kopš pasaules sākuma.
Kādā logā jau manīju dēstu kastītes un ziedošu amarilli. Piekrītu dietoloģes Lolitas Neimanes teiktajam, ka cilvēka mūžu vajadzētu mērīt nevis rudeņos, ziemās vai vasarās, bet tieši pavasaros. Tas ir laiks, kad tik tiešām gribētos piedzīvot vēl daudzus pavasarus. “Labdien!” saka kāds, garām ejot, un gandrīz pakrīt uz slidenās ietves. Arī tas pieder pie ikdienas. Klupdami, krizdami ejam pretī lielajam, nezināmajam. Krievu rakstnieks Valentīns Katajevs ir sacerējis izcilu teorētisko bāzi tiem, kas līdz šim nezināja, kāpēc viņiem tā patīk pavasaris. “Visi gadalaiki mirst. Vasara mirst, pārvēršoties rudenī; rudens mirst, pārvēršoties par ziemu, bet ziema vispār ir nāves laiks. Vienīgi pavasaris nemirst, tas uzplaukst un kļūst par vasaru,” viņš raksta. Ir skaidrs – pavasaris būs klāt un sāksies jauna dzīve. Diena kļūst dzidra kā avota ūdens. Tajā rakstu vārdu “mīlestība”. Lai tās netrūktu ne ceļa gājējam, ne tiem, kas dzīvo mums apkārt! Lai tās nepietrūktu man!
Skan zīlītes dziesma. Ļaudis saka: “Zīlīte lemešus kaļ.” Kā nu ne, pavasaris nāk! Par spīti untumainajam laikam un cilvēku izraisītajām negācijām. Tas ir tikpat droši kā nākamais rīts.
— Ieva Pētersone
